Ideja salīdzināt šos reģionus man radās jau ļoti sen, kad pāris manas profesijas pārstāvju skolojās “ne-Latvijas” vīna akadēmijā un izteicās, ka šie reģioni pēc vīnogu garšas īpašībām ir ļoti līdzīgi un, ja vīndaris vēl pastrādā ar “mūsdienu” pieskārienu, šos reģionus ir neiespējami vai vismaz ļoti grūti atšķirt.
Manas domas virzījās tālāk. Ja jau cilvēkiem, kuri mācās un ļoti iedziļinās vīna aromātos un garšās, atšķirt vīnus ir grūti, ko lai saka par tiem vīna baudītājiem, kuri apgalvo: “Rjoha man negaršo, dodiet Toskānu!” Vai: “Bordo es vispār nedzeru, dodiet man Spāniju, Rjohu.” Vai “Cabernet Sauvignon neciešu, labāk Sangiovese.” Grūti viņiem nepiekrist, jo man pašam arī bieži vien ir tā, ka šodien negribas Margo, bet vakariņās baudu Chianti Classico.
Cik ļoti mūs ietekmē teritoriju robežas un teorētiskās zināšanas par vīnu? Tad nu liksim lietā savu garšas izjūtu un degunu! Vēl pieminēšu, ka mani kolēģi, kuri piedalījās šajā savdabīgajā testā, zināja vienīgi to, ka šeit ir trīs vīni no iepriekš pieminētajiem reģioniem, plus viens pārsteigums.
Kā vīni tika izvēlēti?
- Salīdzinoši līdzīgi gadi (lieki pieminēt, ka 2005. gada Tondonia bija pārsteiguma vīns)
- Vīndarīšanas filozofija ar “modernu” piesitienu, tātad jauns franču ozolkoks vīna izturēšanai, alkohols virs 14%, intensīvi un augļaini vīni
- Ražotāji, kuri atspoguļo sevi pārstāvošo vīna reģionu. Bez dīvaiņiem!
Vīni
- R.Lopez de Heredia «Vina Tondonia» Reserva Tempranillo 2005, Rioja, Spānija
- Château Bernadotte Haut-Médoc (Cabernet Sauvignon, Cabernet Franc, Merlot) 2010, Bordeaux, Francija
- Bodegas Muga «Torre Muga» (Tempranillo 75%, Mazuelo 15%, Graciano 10%) 2011, Rioja, Spānija
- Tenuta Bibbiano Chianti Classico Grand Selezione Sangiovese 2011, Tuscany, Itālija
Rezultāti
Pieci dalībnieki un četri vīni, tātad kopā 20 rezultātu. Pareizi noteikt REĢIONU mums izdevās tikai divas reizes! Kā tas ir iespējams? Varbūt par maz uzmanības un par maz analīzes?! Iespējams, bet man ir cits skaidrojums. Pirmais vīns bija vienīgais no “vecās skolas” paraugiem, taču no pēdējos 20 gados labākā un intensīvākā ražas gada (2005).
Šiem trīs reģioniem ir dažas kopīgas iezīmes.
Pieņēmums Nr. 1
Visi trīs reģioni ļoti daudz izmanto maza izmēra (225 l barrique) un jaunas ozolkoka mucas. Šāda muca vīnam ne tikai nodrošina lēnu mikrooksidāciju, lai vīns kļūtu maigāks un balansētāks īsākā laika periodā, bet arī piešķir dzērienam aromātus, kas ļoti bieži aizēno vīnogu šķirnei raksturīgos. Tipiskas nianses – kaltēti augļi, dūmi, grauzdētas mandeles, apdedzināts cukurs, dūmi, koks, dilles, kokosrieksts, Ziemassvētku garšvielas, vaniļa u.c. Domāju, ka ar šiem aromātiem vīnos diezgan bieži nākas sastapties un droši vien esat raduši skaidrojumu, no kurienes vīns iegūst šīs notis. Aromāts ir viena lieta, bet kas ir ar garšu? Jauns franču ozolkoks vīniem sniedz sausu tekstūru, arī rūgtenas nianses pēcgaršā, tādas kā kakao pulveris un mandeļu rūgtums. Lai arī šie reģioni vēsturiski vienmēr ir izmantojuši ozolkoku vīna nogatavināšanas un izturēšanas procesā, jaunā ozolkoka īpatsvars procentuāli ir ļoti augsts tieši mūsdienās.
Secinājums
Visam ir jābūt balansā, nedrīkst pārspīlēt ar jaunu ozolkoku, lai pilnībā nenomāktu vīnu. Jāatzīst, ka vīnā, it sevišķi jaunībā, ozolkoka nianses pārmāc augļu notis, bet uz vecumu tās vīnā integrējas un tiešām eleganti papildina dzēriena garšu un aromātu.
Bet vai visas vīnogas spēj saglabāt paritāti ar jaunu ozolkoku, tam nepakļaujoties? Nē, vīnogām ir jābūt spēcīgām, koncentrētām un spējīgām likt pretim ozolkoka niansēm pietiekami daudz augļu nianšu, lai viss būtu balansā. Tātad…
Pieņēmums Nr. 2
Visiem degustējamajiem vīniem bija 14% vai vairāk alkohola. Ko tas sniedz kvalitatīviem vīniem? Tas dod intensitāti, koncentrāciju, tātad intensīvākus un gatavākus augļu aromātus, kā arī bagātāku, tumīgāku sajūtu uz jūsu mēles. Kā to var panākt? Viena no iespējām ir vēlāk novākt vīnogas, lai tajās būtu lielāks cukura daudzums un tās būtu gatavākas. Otra iespēja ir iejaukties vīndarīšanas procesā, koncentrējot vīnogu sulu, tātad fiziski samazinot ūdens daudzumu. Tomēr visbiežākais iemesls pēdējā laikā ir globālā sasilšana, kas karstos gados pat Burgundijas vīniem jau spēj dot 15% alkohola.
Secinājums
Pieaugot vīnu intensitātei un paaugstinoties augļu koncentrācijai, ir ļoti grūti atšķirt nianses, kas raksturo mūsu galveno varoņu tipiskos aromātus un garšas īpašības. Vīni ar šādu filozofiju pazaudē audzēšanas vietas ietekmi, tie tiek ražoti, lai līdzinātos pasaulē atzītai garšai.
Saliekot kopā šīs abas varbūtības, nonākam pie secinājuma, ka, ņemot par piemēru Bordo, Rjohu un Toskānu, ekonomiski veiksmīgi vēsturiski reģioni spēj un grib pielāgoties “pasaules garšai” un daļēji zaudē sava reģiona tipiskumu. Lai arī man riebjas šis vārds attiecībā uz vīna darīšanu un stilu, tomēr jāpiekrīt, ka mūsu testētie vīni patiešām ir ļoti līdzīgi pēc savām niansēm un ir zaudējuši sevis pārstāvētā reģiona rakstura īpašības. Gan Muga, gan Bibbiano savus nama “pamata” vīnus ražo ar reģionam raksturīgām klasiskām vīndarīšanas metodēm, tomēr daži vīni tiek speciāli veidoti, pielāgojoties vispasaules tendencēm un pieprasītajai garšai. Šāda stila vīniem ir viens liels pluss, tie ir daudz agrāk baudāmi pēc to izveides, īpaši kopā ar augstas kvalitātes liellopu gaļas Rib-eye, T-bone un filejas steikiem. Varbūt attiecībā uz vīnu esmu tradīciju cienītājs, bet tik romantiskam produktam kā vīns nevajadzētu tikt ražotam ātras naudas apritei, kas mudina vīndarus taisīt vīnus ātrai baudīšanai. Kas biznesam labi, tas dvēselei slikti…
Mans secinājums un ieteikums ir šāds: “Esiet atvērti. Valstu robežas nespēj ierobežot vīna stilu un ietekmēt tā garšu. Nākamreiz, kad veikalā vai restorānā domāsiet par vīnu no Bordo, paplašiniet savu paleti ar vīnu, kurš ir “Bordo stilā”, bet no jebkuras citas pasaules malas. Ne velti termini Bordo blend, Bordo style ir izplatīti visos reģionos, kur tiek darīts vīns.”
Jāpiebilst, ka viena reģiona ietvaros ar dažādām vīndarīšanas metodēm no vienām un tām pašām vīnogām var iegūt krasi atšķirīga stila vīnus. Īpaši trijos pieminētajos reģionos!
