Jo vecāks, jo labāks – vai tā ir?

Vai zināt, ka vīnogulājs dzīvo vidēji 80 gadu? Vīna gatavošanai izmanto vīnogas no vismaz piecus gadus veciem dēstiem. Vīnogulāju vecums no 15 līdz 30 gadiem ir visproduktīvākais, ņemot vērā no viena dēsta novākto vīnogu daudzumu un kvalitāti. Kaut kur pēc 40 gadu vecuma novākto ogu daudzums sāk samazināties, taču vienlaikus uzlabojas kvalitāte.

Līdzīgi notiek ar tiem vīnogulājiem, kurus vīndaris mazliet «paspīdzina», liedzot tiem pietiekami ūdens un tādējādi piespiežot sakņu sistēmu meklēt valgmi līdz pat 12 metru dziļumā, kur daudz minerālu, ko ogas saņem kopā ar ūdeni. Vai nešķiet nedaudz līdzīgi cilvēka dzīvei?

Taču mēdz būt arī izņēmumi. Slovēnijas pilsētā Mariborā aug vīnogulājs, kurš nosvinējis savu 400. jubileju. Kampānijā man gadījās redzēt vīnogulājus, kas ar saviem augļiem ļaudis priecēja jau Puškina laikā.

Bet kā ar vīnu?

Vīns, tāpat kā cilvēks, ir dzīvs organisms, kas dzimst, elpo, attīstās, sasniedzot savu virsotni, pēc tam pakāpeniski, bet dažreiz arī strauji, zaudē savas labākās īpašības un mirst. Grūti noticēt, ka ir vīni, kurus var dzert, neraugoties uz to, ka šajā gadsimtā tie sasniegs 500 gadu vecumu.

Viens no šādiem unikāliem piemēriem ir 1540. gada vācu desertvīns Steinwein no Frankonijas. Šis vīns tiek uzskatīts par senāko vīnu, kāds jebkad ticis degustēts. Sastopami arī tokajieši, kas var būt interesanti pēc 200 gadu ilgas pavadīšanas pudelē. Franču vīni no varenajām Bordo pilīm (Latour, Mouton-Rothsсhild, Margaux, Lafite-Rothschild, Haut-Brion) spēj veiksmīgi attīstīties no 20 līdz 60 gadiem.

Kādus vīnus vērts glabāt?

Lielākajai daļai no mums nav ne jausmas, kādi vīni piemēroti glabāšanai, bet kurus labāk būtu izdzert uzreiz.

Pastāv vienkārši noteikumi, kas ļaus atrisināt šo jautājumu. Vīna industrijai patīk pļāpāt par vīnu glabāšanu un kolekcionēšanu. Patiešām – vecam vīnam piemīt romantiska burvība. Tas ļauj mums atcerēties gadu, kas bijis īpaši nozīmīgs – varbūt mūsu dzimšanas gadu vai kādu citu būtisku notikumu. Var gadīties, ka mūsu tolaik vēl nemaz nebija šajā pasaulē.

Tiek uzskatīts, ka tikai 1% no visa saražotā vīna apjoma pasaulē paredzēts ilgstošai glabāšanai. Acīmredzot tieši tāpēc ir tik liela interese par vīniem, kas spēj tikt galā ar pudelē «nodzīvotajiem» gadiem.

Tas gan nenozīmē, ka pārējie vīni sabojāsies, ja vien tie tiks glabāti pareizi – vienkārši jums nevajadzētu tos novecināt mērķtiecīgi, jo no gaidīšanas nekādu labumu negūsiet.

Pamatlikums ir šāds – gandrīz visi vīni, kas maksā 15–20 eiro un mazāk, jāizdzer piecu gadu laikā vai ap to laiku.

Ja vīnam ir spēcīga struktūra un skābums, tas noteikti izdzīvos. Vīnam nav jābūt obligāti dārgam! Vīni, kam sākotnēji jūtami spēcīgi tanīni un kas pirmos desmit gadus pavadījuši slēgtā pudelē, var pārvērsties maigos, brīnišķīgos vīnos ar zemes aromātiem un gatavu augļu notīm.