Vēsturnieki, kas pēta Bordo reģionu, līdz pat šai dienai risina jautājumu: kā mantojums ir Bordo vīna dārzi – ķeltu, romiešu, angļu vai varbūt holandiešu? Lai atbildētu uz šo jautājumu, nepieciešams apgūt Bordo vīndarīšanas reģiona vēsturi, izsekot, kā tas attīstījies, kur stādīti pirmie vīna dārzi un kurš to darījis, kā Bordo vīni ieguvuši elitāru vīnu reputāciju un kāpēc. 

Nataļja Starčenko 

Antīkais periods 

 

Patiesībā Bordo vīna dārzu rašanās laiku nav iespējams noteikt vienkārša iemesla dēļ – trūkst rakstisku liecību. Par laimi, arheoloģiskie izrakumi tomēr ļāvuši iegūt dažas ziņas. Piemēram, visiem zināms, ka ķelti, kuri apmetās Garonnas upes krastos 3. gadsimtā pirms mūsu ēras, dzēra alu, nevis vīnu. To pierāda slavenā grieķu vēsturnieka Strabona teksti mūsu ēras 1. gadsimtā, kuros viņš pauž izbrīnu, ka šajā “okeāna apvidū” nav atrodams tas, pie kā viņš pieradis Vidusjūras reģionā, – vīnogulāji un olīvas! Pēc tam, kad ķeltu pilsētiņā Burdigalā, kā senatnē sauca Bordo pilsētu, ieradās romieši, vietējie iedzīvotāji varēja nogaršot vīnu no Vidusjūras piekrastes.

Burdigala

Pēdējo 50 gadu laikā veiktajos neskaitāmajos izrakumos atrasts vairāk nekā 500 amforu Bordo vecpilsētas centrā.   

Līdzīgas amforas, kādās 1. gadsimtā pirms mūsu ēras pārvadāja vīnu, atrastas arī Tulūzā, Ažēnā un Itālijā. Amforas augšdaļā redzams negocianta Marka Porcija (Marcus Porcius), kurš dzīvoja Pompejos 1. gadsimtā p.m.ē. un tur lielos daudzumos ražoja vīnu, zīmogs. 

Atrastas arī “jaunākas” (mūsu ēras 1. gadsimta) amforas, kas atvestas no Katalonijas. Burdigala vēl nevarēja lepoties pati ar savu vīnu – tas bija ievests un, protams, dārgs! 

Gaul Amforas

Lai kā arī būtu, secinājums viens – pirmie vīna dārzi tika iestādīti Romas imperatoru Klaudija un Nerona valdīšanas starplaikā jeb 71. gadā. Plīnijs apraksta vīna dārzus, ko redzējis pie upes Garonnas. Zināms arī, ka tieši šajā laikā tika ražotas vietējās tā saucamās gallu amforas ar plakanu dibenu un plānām sieniņām, kas, pēc vēsturnieku domām, kalpoja vietējā vīna glabāšanai, nevis tā transportēšanai. 

Šķiet, ka Burdigalas vīni ļoti ātri iekaroja labu reputāciju, par ko liecina 4. gadsimta beigu slavenā dzejnieka Ausonija (Ausone) poēmas, kurās viņš raksta par upi un vīnu: “O, upe, kuras nogāzes apstādītas vīna dārziem, kas dod aromātisku vīnu,” vai pilsētu Burdigalu, kuru “slavenu dara tās vīni”. Zināms, ka Ausonijam pašam piederējušas vairākas zemes platības, tai skaitā arī ar villu Sentemiljonas apkaimē, kas savu nosaukumu dāvājusi slavenajai muižai Château Ausone, lai gan tagad kļuvis zināms, ka Ausonija villa atradusies pāris kilometru attālumā.   

Ausonius poet

Bordo vīna dārzu visdažādākajos nostūros joprojām tiek atrasti mazi sirpīši vīnogu novākšanai, vīnogu spiedes, trauki vīna dekantēšanai. Vīns pamazām iekļuva visos sabiedrības sociālajos slāņos, par ko liecina apbedījumu stēlas ar vīndaru attēliem, vīna tirgotājiem, muciniekiem. Šajā laikā izveidojās vīna dieva Bakha kults, kura attēlu var redzēt dekoratīvās mozaīkās tālaika aristokrātu villās. Īstenībā šīs “villas” bija lielas muižas ar vīna dārziem un citām lauksaimniecības kultūrām, privātas rezidences un vienlaikus agrāras fermas. Un tieši Garonnas un Žirondas labajā krastā izveidojās pirmie vīna dārzi, daļēji piekļaujoties Burgas (Bourg) pilsētai, par ko liecina slavenā villa Plassac, kas celta mūsu ēras 20.-40. gados un pastāvēja līdz 6. gadsimtam. Zināms arī, ka vīna dārzi stādīti netālu no pilsētas Grāvas (Graves) un Medokā (villa Marojallia Margo ciemata teritorijā). 

Tomēr vīna dārzu uzplaukumam pienāca noriets pēc romiešu-gallu impērijas sabrukuma un barbaru cilšu iebrukuma, un zudusī labklājība pamazām atgriezās tikai viduslaikos. Tas pirmām kārtām saistīts ar kristietības izplatīšanos un baznīcas vajadzībām pēc vīna Svētajam vakarēdienam. Tieši pateicoties bīskapiem, tika nodrošināta vīna dārzu izplatība agrajos viduslaikos. Tā mūsu ēras 7. gadsimtā hronists Als Himjari (Al Himyari) rakstīja, ka Bordo apgabals ir pats plaukstošākais, ar neskaitāmiem vīna dārziem, augļu dārziem un labības kultūrām. Diemžēl nav zināms, kas pēc šā uzplaukuma perioda notika 8.-10. gadsimtā, jo nav saglabājušās nekādas liecības. Bet, ņemot vērā baznīcas augošo ietekmi viduslaikos, varam būt pārliecināti, ka vīns tika ražots līdz pat “zelta” laikmetam, kas sākās 12. gadsimtā. 

Tomēr vīna dārzu uzplaukumam pienāca noriets pēc romiešu-gallu impērijas sabrukuma un barbaru cilšu iebrukuma, un zudusī labklājība pamazām atgriezās tikai viduslaikos. Tas pirmām kārtām saistīts ar kristietības izplatīšanos un baznīcas vajadzībām pēc vīna Svētajam vakarēdienam. Tieši pateicoties bīskapiem, tika nodrošināta vīna dārzu izplatība agrajos viduslaikos. Tā mūsu ēras 7. gadsimtā hronists Als Himjari (Al Himyari) rakstīja, ka Bordo apgabals ir pats plaukstošākais, ar neskaitāmiem vīna dārziem, augļu dārziem un labības kultūrām. Diemžēl nav zināms, kas pēc šā uzplaukuma perioda notika 8.-10. gadsimtā, jo nav saglabājušās nekādas liecības. Bet, ņemot vērā baznīcas augošo ietekmi viduslaikos, varam būt pārliecināti, ka vīns tika ražots līdz pat “zelta” laikmetam, kas sākās 12. gadsimtā. 

Eleanor

Angļu “klarē” 

 

11.-12. gadsimtā notika ievērojamas pārmaiņas lielajās pilsētās un nozīmīgu klosteru kopienās. Klosteru un baznīcu tuvumā tika stādīti vīna dārzi, lai nodrošinātu kristīgās vajadzības. Vīna ražošanas apjomi pakāpeniski kļuva arvien lielāki un lielāki, līdz iestājās vietējā tirgus piesātinājums. Un tieši šādā izšķirīgā brīdī pār Bordo kā no debesīm “nokrīt manna” angļu izskatā, kuri apmetas Bordo pēc Akvitānijas Eleonoras un nākamā Anglijas karaļa Henrija II Plantageneta laulībām 1152. gadā.  Angļi šos jaunos vīnus, ko atveda kuģos uz miglaino Albionu, nosauca par klarē – pateicoties to zaigojošajai rozā krāsai. Vēsturnieki uzskata, ka tieši Ričards Lauvassirds, viens no Eleonoras dēliem, ieņēmis vietu tronī pēc sava tēva nāves, atveda klarē uz Angliju, jo Bordo tas kalpoja kā viņa ikdienas dzēriens. Ričarda brāļa Džona Plantageneta Bezzemja valdīšanas ērā tika atcelts vīndarīšanas nodoklis un piešķirtas īpašas priekšrocības vietējiem vīna tirgotājiem vīna piegādei uz Angliju. Bet 1214. gadā karalis nāca pretī Bordo bagātajiem pilsoņiem un pateicībā par uzticību Anglijas kronim atcēla gan vīna izvešanas, gan ievešanas nodokli Bordo.     

Simtgadu kara laikā (1337-1453), kurā Bordo vēlreiz atbalstīja angļus cīņā pret francūžiem, vīna tirgotāji ieguva īpašas priekšrocības vīnu izvešanai no ostas, tā radot zaudējumus citiem attālinātiem vīna reģioniem, piemēram, Gaillac, Agen, Nérac, Condom, Cahors. Pēdējam nācās savu kārtu gaidīt pat aiz pilsētas robežām, pašreizējā Šartronas (Chartrons) kvartāla rajonā. Starp citu, lai vienkāršāk atšķirtu Bordo vīna mucas no citiem vīniem, tika izvēlēta īpaša muca, kuras tilpums ir 200-225 litri (ar laiku tikai 225 litri). Bet 15. gadsimta sākumā Anglijas karalis Henrijs IV aizliedza vispār izvest vīnu no Macau, Margaux un Lamarque ostām Medokā, kas izskaidro samērā vēlo vīna dārzu attīstību šajā reģiona daļā. Tādējādi šajā angļu valdīšanas periodā pastāvēja spēcīgs buržuā (bagāto pilsoņu) monopols, kura rokās atradās vietējais varas orgāns La Jurade, nodrošinot pilsētas autonomu pārvaldību. Šī Bordo “privilēģija”, kā to dēvē vēsturnieki, saglabājās praktiski līdz Franču revolūcijai; to anulēja tikai 1776. gadā.  

Pateicoties labvēlīgajai finanšu un politiskajai augsnei, pilsēta plauka un veselas kuģu flotes regulāri kuģoja Anglijas virzienā, lai pagūtu piegādāt iekāroto klarē līdz Ziemassvētkiem. Angļu arhīvos var atrast ziņas, 1308.-1309. gads bijis rekordists Bordo vīna daudzuma ziņā – 102 724 tonno (jeb 85 000 000 litru vīna). Starp citu, mūsdienās lietotā kuģu tonnāža jeb kravnesība atvasināta no viduslaiku “tonno”, kas atbilst četrām 225 litru mucām, ko sasēja, lai ērtāk novietotu tilpnē un pareizi noteiktu nodokli.  

Jāatceras, ka tajos laikos vīns nebija uzglabājams, to vajadzēja pēc iespējas ātrāk izdzert pēc ražas pārstrādes, lai tas nesaskābtu. Vīna ražošanas process bija ļoti vienkāršs – uzreiz pēc izspiešanas (ķekarus mīcīja kājām) sula satecēja traukos neilgai rūgšanai, pēc tam to pārlēja ozola mucās, kur vīns pabeidza procesu. Vīns mucās netika izturēts, mucas kalpoja pārvadāšanai. Ņemot vērā, ka vīnu nefiltrēja, tas varēja glabāties maksimāli 14-16 mēnešus.  

Simtgadu kara sākums nobremzēja Bordo tirdzniecību ar Angliju, bet franču uzvara to pārtrauca pavisam. Turklāt Francijas karalis Kārlis VII, sodot Bordo buržuā par palīdzību ienaidniekam, aplika ar smagu nodokli katru pārdoto mucu. Neizturējuši konkurenci ar daudz lētākajiem spāņu un grieķu vīniem, Bordo vīna tirgotāji bija spiesti aizmirst par Londonu un atgriezties mājās. Samērā ilgu laiku Bordo osta tika paralizēta, gaidot jaunas tirgus iespējas! 

Kā jau iepriekš minēts, vīni slikti izturēja ilgu pārvadāšanu, jo ātri saskāba. Lai novērstu produkta bojāšanos, holandieši vīnu sāka dedzināt īpašā tvaicēšanas traukā (alambic), ko izmantoja aqua ardente (“ugunīgā ūdens”) jeb vīnogu spirta ražošanai medicīniskām vajadzībām. Šo vīnu viņi nosauca brandevin, burtiski – sadedzinātais vīns, kas saīsināti skan brandy (brendijs). Ilgos jūras pārbraucienos brendijs nebojājās, bet tikai uzlaboja savu garšu un aromātu. Tieši šajā periodā tad arī sākās veiksmes vēsture vīndarīšanas reģionam uz ziemeļiem no Bordo, kur atrodas Konjakas pilsēta, kas dāvās savu vārdu tāda paša nosaukuma dzērienam!  

Kā jau iepriekš minēts, vīni slikti izturēja ilgu pārvadāšanu, jo ātri saskāba. Lai novērstu produkta bojāšanos, holandieši vīnu sāka dedzināt īpašā tvaicēšanas traukā (alambic), ko izmantoja aqua ardente (“ugunīgā ūdens”) jeb vīnogu spirta ražošanai medicīniskām vajadzībām. Šo vīnu viņi nosauca brandevin, burtiski – sadedzinātais vīns, kas saīsināti skan brandy (brendijs). Ilgos jūras pārbraucienos brendijs nebojājās, bet tikai uzlaboja savu garšu un aromātu. Tieši šajā periodā tad arī sākās veiksmes vēsture vīndarīšanas reģionam uz ziemeļiem no Bordo, kur atrodas Konjakas pilsēta, kas dāvās savu vārdu tāda paša nosaukuma dzērienam!  

Brandevin

Kā jau iepriekš minēts, vīni slikti izturēja ilgu pārvadāšanu, jo ātri saskāba. Lai novērstu produkta bojāšanos, holandieši vīnu sāka dedzināt īpašā tvaicēšanas traukā (alambic), ko izmantoja aqua ardente (“ugunīgā ūdens”) jeb vīnogu spirta ražošanai medicīniskām vajadzībām. Šo vīnu viņi nosauca brandevin, burtiski – sadedzinātais vīns, kas saīsināti skan brandy (brendijs). Ilgos jūras pārbraucienos brendijs nebojājās, bet tikai uzlaboja savu garšu un aromātu. Tieši šajā periodā tad arī sākās veiksmes vēsture vīndarīšanas reģionam uz ziemeļiem no Bordo, kur atrodas Konjakas pilsēta, kas dāvās savu vārdu tāda paša nosaukuma dzērienam!  

New french claret 

 

  1. gadsimta otrā puse atnesa tik daudz pārmaiņu Bordo vīna dārzos, ka šo procesu droši varētu saukt par revolūciju! No vienkāršā angļu klarē vīndari pārgāja uz daudz plašāku dzērienu ražošanas spektru – parastie sarkanie, sausie baltie, saldie baltvīni, vīnogu spirts. Šos dzērienus īpaši iecienīja Holandē un citās Ziemeļeiropas zemēs, nomainot angļu tirgu. Bet – ja angļi vīnu iepirka savām vajadzībām, tad holandieši to pirka, lai pārdotu tālāk uz Skandināviju, Baltiju un Krieviju. 17. gadsimta beigās trīs ceturtdaļas Bordo vīnu tika pārdoti Amsterdamā un Roterdamā!

Flāmu tirgoņiem pārmeta, ka viņi “apstrādā” vīnu, lai tas izturētu pārvešanu. Šai laikā radās termins “holandiešu sērkociņš”, kas nozīmē mucas apkvēpināšanu ar sēra dioksīdu, lai novērstu jebkādas inficēšanos. Flāmi veica arī vīna kupāžu, nolēja to no nogulsnēm, bet dažreiz pievienoja spirtu. Holandiešu tirgoņu rindas auga – līdz kādā brīdī Garonnas krastā viņi aizņēma visu kvartālu Chartrons, kur uzcēla noliktavas vīna izturēšanai. Jāuzsver, ka tajā laikā īpašā cieņā bija vīni no tālāk esošā Kahoras reģiona, kas, salīdzinot ar Bordo klarē, bija daudz piesātinātāki un biezāki. Bet no Bordo vīniem sāka izcelties “melnie” vīni no Verdot vīnogām Medokā. Ļaujoties impulsam, ko nosaka augošā vajadzība pēc vīniem, vīna dārzi Bordo mūru tuvumā pārcēlās uz attālākiem lauku apvidiem. Vienlaikus reģionā turpināja ražot vairāk baltvīnu, nevis sarkanvīnu, lai sliktas ražas gadījumā to varētu pārtvaicēt spirtā. 

Tikmēr sākās koloniālās tirdzniecības periods. Vienubrīd Bordo kļuva par vislielāko ostu Eiropā, jo šeit bija iespējams iekraut visu nepieciešamo ilgai kuģošanai – vīnu, spirtu, miltus, kaltētas plūmes… Kuģi ar šīm kravām devās Sandomingo, Antiļu salu un citos virzienos, bet atpakaļ atgriezās ar cukuru, kafiju, indigo. Bordo iekaroja kārtējos jaunos tirgus. Tomēr šī laikmeta pats galvenais sasniegums ir augstvērtīgu elitāru vīnu ražošanas sākums, dodoties atkarot zaudēto angļu tirgu. Šie jaunie augstākas kvalitātes vīni kļuva par nākamo Grand Cru priekštečiem.  

Interesanti, ka 17. gadsimta vidū par vīna galveno konkurentu kļuva šokolāde! Šis dzēriens, sākotnēji atvests uz Spāniju, tad uz Angliju, plaši izplatījās valstī un ieguva aristokrātiska dzēriena statusu. Šokolādei sekoja kafija, tēja, džins, spāņu un portugāļu “melnie” un jaudīgie vīni, kuri arvien vairāk un vairāk izspieda bālo un mazalkoholisko klarē. Turklāt kā sekas nenorimstošajiem konfliktiem starp Angliju un Franciju franču vīni tika aplikti ar divkāršu nodokli, salīdzinot ar spāņu un portugāļu vīniem. Bordo klarē nekas cits neatlika, kā piedāvāt angļu aristokrātiem augstākas kvalitātes vīnu!  

Chateau Haut-Brion

1663. gadā Londonas augstmanis Semjuels Pepiss (Samuel Pepys) rakstīja: “Es dzēru franču vīnu, ko sauc HoBryan. Tam ir laba garša, kādu es līdz šim vēl nebiju sastapis.” Runa, protams, ir par slaveno Château HautBrion, ko vairākus gadsimtus pārvaldīja de Pontaku (De Pontac) ģimene. Viņu vidū bija Arno de Pontaks, Bordo parlamenta galva, kurš savus vīnus Londonā pārdeva dārgāk nekā citi un izmantoja tieši tās vietas nosaukumu, kur atradās vīna dārzi, nevis kopējo Grāvas reģiona nosaukumu. 1666. gadā viņa dēls atvēra restorānu Chez Pontac ar izsmalcinātu franču virtuvi, kas pastāvēja līdz 1780. gadam un ko apmeklēja angļu sabiedrības krējums. Aristokrāti un izredzētie baudīja HautBrion vīnu; pudele šī dzēriena maksāja septiņus šiliņus jeb četras reizes dārgāk nekā modernie spāņu un portugāļu vīni, jo šis vīns bija pilnīgi citāds – spēcīgs un vienlaikus samtains, atšķirīgs no citiem vienkāršajiem vīniem. 1689. gadā vīnu HautBrion nosauca par vareno vīnu jeb Grand Vin tā garšas un kvalitātes dēļ, kā arī spējas ilgi glabāties.  

  1. gadsimta sākumā Londonas aristokrātu pagrabos parādījās Château Margaux (ko tolaik dēvēja Margose), Château Latour, Château Lafite vīni, kas nozīmēja, ka Pontaka līdzgaitnieki jeb aristokrāti un bagātie pilsētnieki iegādājās īpašumus arvien tālāk un tālāk no Bordo, Žirondas kreisajā krastā, Medokā, kur labību aizstāja ar vīna laukiem. Tā izveidojās jēdziens cru, kas nozīmē “lauks ar vīna dārzu, kurš atbilst noteiktiem apstākļiem,” un attiecīgi “vīns, kas ražots no vīna dārziem, kuri atbilst noteiktiem apstākļiem”. Šos vīnus    

pārdeva par tādu pašu cenu kā Haut-Brion un nosauca par Nеw French Claret jeb jauno franču klarē. Jaunie sarkanie cru klases vīni maksāja astoņas reizes dārgāk nekā Bordo baltvīni.  

Tādējādi laikā no 1730. līdz 1740. gadam iezīmējas Bordo vīnu hierarhiskais sadalījums, par ko liecina arī franču un angļu vēsturiskie dokumenti. Un tieši angļi kļuva vareno Bordo vīnu pirmie cienītāji! Parīzē karaļnamā tie kļuva pazīstami tikai 1758. gadā, kad hercogs Rišeljē, “Trīs musketieros” minētā kardināla krustdēls, kļuvis par Akvitānijas (tolaik – Guyenne) gubernatoru, labākos vīnus sāka sūtīt uz galvaspilsētu, kur vēl ilgi lielākā cieņā bija vīni no Burgundijas, Šampaņas un Ronas ielejas.  

Bordos First Growths
  1. gadā nākamais ASV prezidents Tomass Džefersons, tolaik amerikāņu sūtnis Francijā, pēc Bordo vīna dārzu apmeklējuma savā dienasgrāmatā atzīmēja labākos cru starp sarkanvīniem – Chateau Margaux, Chateau Latour, Chateau Haut-Brion un Chateau Lafite, bet starp saldajiem baltvīniem – Chateau d’Yquem.

 

  1. gadā pirms Parīzes izstādes Napoleons III pavēlēja Bordo Tirdzniecības palātai atsūtīt labāko Bordo vīnu paraugus. Tā tika izveidota slavenā labāko sarkanvīnu un saldo baltvīnu klasifikācija saskaņā ar šo vīnu reputāciju un tirgus cenām, kas turpina darboties vēl šobaltdien.

Bordo vīna dārzi spēja pārdzīvot 19. gadsimta juku laikus, kad tos pārņēma tādas dabas nelaimes kā oidija, miltrasa un filoksera, traģisko Pirmo un Otro pasaules karu, smagās 20. gadsimta otrās puses krīzes un lepni iesoļot trešajā tūkstošgadē visā savā spožumā un ar lieliskām pēdējo gadu ražām! Vīni, kas atbilst Grand Cru klasei, ir pamatīgi nostiprinājušies pasaules tirgū un pārstāv Bordo vīnu eliti. Tie sniedz piemēru citiem vīniem, mudina ražotājus pārspēt pašiem sevi, iedvesmo jaunos vīndarus no visas pasaules tiekties pēc šādas kvalitātes. 

 

Tieši šādi Bordo pilsēta, ērti izvietojusies dažādu tirdzniecības ceļu krustpunktā, gadu tūkstošiem attīstījusies, pateicoties savai upei un vīniem. Dažādie laiki, kas piedzīvoti tās pastāvēšanā, atstājuši savus nospiedumus pilsētas un reģiona vēsturē. Romieši, mūki, angļi, holandieši izveidoja vīna dārzus, ražoja vīnu, pilnīgoja tehnoloģiju, pārdeva vīnu visā pasaulē un noteica vispasaules vīndarīšanas toni… Bordo vīna dārzus viņi atstāja mantojumā cilvēcei. Nav nejaušība, ka tieši Sentemiljonas vīna dārzi pirmoreiz vēsturē tika iekļauti UNESCO pasaules mantojumā! 

Leave a Reply