Kad 1940. gadā Condrieu tika piešķirta apelācija, šeit bija 170 hektāru vīnogulāju. Condrieu vīni vienmēr tikuši gatavoti tikai no Viognier vīnogām – unikālās Ronas vīnogu šķirnes. Un kā nu ne – tieši Condrieu ir Viogner vīnogu šķirnes dzimtene, kas lepni slejas Condrieu kalna terasēs (kas, starp citu, ir izveidotas rokām, liekot akmeni pie akmens). Skaisti, vai ne? Bet tā visa varēja nebūt! Varēja nebūt tik skaistās, baltās Ronas… ja pie darba nebūtu ķēries vietējais puisis Žoržs Vernei (Georges Vernay, 1926). Tagad Vernay saimniecību vada Kristīna Vernei plecu pie pleca ar vīru Paulu Amsellemu (Paul Amsellem), mūziķi un valodu skolotāju, kurš, 1986. gadā apprecoties ar Kristīnu, pat nenojauta, kā mainīsies viņa dzīve.
Runājam par Condrieu, Vernay ģimeni un vīnu kā tādu…
Vernay ir ļoti interesanta vēsture, visur, kur meklēju informāciju, uzdūros kādam zīmīgam teikumam – šī ir ģimene, kura izglāba Condrieu apelāciju! Vai tā ir tiesa? Kā tieši tas notika?
Jā, tā ir taisnība. Mans sievastēvs Žoržs Vernei (Kristīnas tēvs) izglāba Condrieu apelāciju. Attīstoties industrializācijai, vietējiem iedzīvotājiem tika piedāvāts labāk apmaksāts un fiziski vieglāks darbs nekā vīna kalna nogāžu apstrādāšana, daudzi vīndari pameta savus vīna dārzus, tādējādi 50. gadu sākumā bija atlikuši tikai seši hektāri Viogner visā pasaulē. Šajā laikā Žoržs bija viens no nedaudzajiem, kurš ticēja šai vīnogai. Tieši tāpēc Roberts Parkers viņu nodēvēja par Condrieu pāvestu vai Misteru Viogner. Viņš attīrīja kalnu no ozoliem un akācijām, ar rokām izveidoja terases, liekot akmeni pie akmens, un sastādīja vīnogulājus, aicinot to darīt arī citus.
Viņa kā Condrieu audzētāju asociācijas prezidenta 30 gadu ilgajā karjerā tika uzlabota Condrieu apelācijas atpazīstamība plašākā mērogā, pārliecinot vietējos, ka Condrieu ir tā vērts, lai par to cīnītos. Bet, atgriežoties vēl senākā vēsturē, jāteic, ka Domaine Georges Vernay pamatlicējs tomēr bija Žorža tēvs Fransuā. Tāpat kā daudzi Ronas vīndari 30. gados, Fransuā nolēma audzēt vīnogas līdzās citiem augļiem un dārzeņiem. Bija skaidrs, ka vīnogas labāk aug nogāzēs, bet dārzeņi plaknē, tāpēc, dzīvojot Condrieu’s Coteau du Vernon pakājē, viņš uz kalna pret dienvidiem iestādīja vienu hektāru vīnogulāju. Aptverot vīna kvalitāti, viņš sāka to pildīt pudelēs un pārdot tuvējiem restorāniem. Jāpiebilst, ka šajā laikā Condrieu galvenokārt bija salds, jo lielākā daļa audzētāju nevarēja atļauties gaidīt ilgāku fermentācijas laiku pirms vīna pildīšanas pudelēs un tā pārdošanas.
Ar ko Condrieu apelācija bija tik īpaša?
Condrieu apelācija pati par sevi nav ļoti īpaša, tā ir svarīga savas reputācijas un augsnes dēļ, nevis platības dēļ, kas ir mazāk nekā 200 hektāru kopumā. Lai saprastu Condrieu unikalitāti, jāmin, ka mūsdienās Viognier stāda visā pasaulē, bet mēs uzskatām, ka tā nespēj sasniegt tādus pašus kvalitātes augstumus kā Condrieu. Tie var būt ārkārtīgi aromātiski, bet nav pilnīgi. Šie vīni ir smagi, tiem trūkst svaiguma, un tie ir pārbagāti. Iespējams, ka cilvēkiem nepatīk Viognier, bet viņi mīl Condrieu.
Zinu, ka Condrieu nav vienīgā vieta, kur audzējat vīnogas un no kurienes iegūstat vīnu. Nosauciet, lūdzu, pārējās vietas?
Mēs ražojam arī Viognier IGP, kam vīna dārzs atrodas 300 metru augstajā kalna plaknē, taču, lai vīns varētu nest Condrieu vārdu, tam jābūt iegūtam no vīnogulājiem, kuri aug kalna nogāzēs, kas ir ļoti svarīgi.
Mums ir vīna dārzi arī Cote Rotie un St. Joseph, kur tiek iegūts vīns no Syrah vīnogām, attiecīgi apmēram seši un divi hektāri. Lai arī Kristīnas tēvs bija pārliecināts baltvīnu ražotājs, protams, ražojot sarkanvīnus, Kristīnas kaislība ir Syrah noslēpums. Noslēpums, ko atklāt, mistērija. Šobrīd mēs Syrah audzējam tikpat cik Viogner, bet tās ir divas pilnīgi dažādas pasaules. Pārņemot namu, Kristīna pilnībā mainīja šeit gatavotā sarkanvīna stilu.
Kādā citā intervijā Kristīna saka, ka “svarīga ir ģimene”.
Jā, tas nav vienkārši – sievietei pārņemt atbildību par īpašumu, īpaši pēc vīrieša, kāds ir viņas tēvs, un būt sievietei vīriešu pasaulē. Pārņemt īpašumu nozīmē atrasties vīna dārzā, vīna darītavā, un Kristīnai tas bija pilnīgi jauns bizness. Protams, palīdzēja tas, ka daudzas lietas bija jau zināmas – būdama bērns, viņa palīdzēja gan pie pudeļu pildīšanas, gan vasarās darot dažādus darbiņus, taču meitenei nekad nebija jādara fiziski smagi darbi. Viņa nekad nebija strādājusi nedz vīna dārzos, nedz pagrabā. Lielākoties viņa palīdzēja pārdošanā. Pieaugot Kristīna pat nedomāja par darbu vīna darītavā, vēl jo mazāk par tās pārņemšanu. Kristīna ieguva grādu mākslas zinātnēs, un gandrīz desmit gadus nodzīvoja Parīzē, kur mēs arī satikāmies. Taču, kad 1996. gadā, mātes pamudināts, Kristīnas tēvs devās pensijā un jautāja saviem abiem dēliem, vai viņi gribētu pārņemt biznesu, taču viņi atteicās, Kristīna juta, ka ir jāatgriežas. Tas bija kā klikšķis. Viņa saprata, cik svarīgas ir ģimenes saknes. Viņa vienkārši pateica – es atgriežos. Tas bija pārsteigums arī visai Kristīnas ģimenei. Tā kā sievu vienmēr esmu atbalstījis, es pametu dzimto Parīzi, un mēs ar diviem maziem bērniem devāmies uz Condrieu. Mūsu ģimenei tas nozīmēja milzīgas pārmaiņas, tomēr mēs ne mirkli neesam to nožēlojuši. Mēs bijām jauni, un tas mums likās kā aizraujošs piedzīvojums! Tomēr, kā saka pati Kristīna, otrreiz ko tādu viņa nedarītu.
Es uzņēmos biznesa komerciālo pusi un neiedziļinos vīna iegūšanas procesos, netraucēju Kristīnai un ļauju viņai pilnībā izpausties. Mums tā šķiet vispareizāk.
Interesanti, ka Kristīnas tēvs pat iesākumā nestrādāja kopā ar viņu, bet pilnībā visu nodeva Kristīnas rokās. Tas ir labi, jo divas galvas vīna darītavā vienmēr rada problēmas. Tomēr Kristīna ļoti apbrīno viņa radītos vīnus, tāpēc sekoja tēva pēdās ar tādiem pašiem centieniem. Tomēr viņa ir ieviesusi korekcijas – vienkāršojusi darbu kā uz lauka, tā vīna darītavā un pašu vīna darītavu, radot telpu radošumam. Mēs pakāpeniski pārejam uz bioloģisko audzēšanu, kas ir visas komandas darbs, jo tas prasa ciešāku vīnogulāju novērošanu. Esam palielinājuši vīnogulāju platības no 16 līdz 20 hektāriem un pārorientējušies uz AOV vīniem. Kristīnas kredo: “Ļaujiet katram teruā pilnībā izpausties savās īpašībās, jo teruā ir vissvarīgākais.”
Es tieši gribēju jautāt, kas, jūsuprāt, ir svarīgāks – vīna dārzs vai vīna nams?
Ilgu laiku Kristīna domāja, ka vīns tiek izgatavots vīna darītavā, bet, pārņemot biznesu, viņa ātri saprata, ka svarīgāki ir vīna lauki – jo kvalitatīvākas būs vīnogas, jo brīnišķīgāku vīnu būs iespējams pagatavot.
Apmēram pirms desmit gadiem Kristīna sāka pārstādīt dārzus Coteau de Vernon – ar tā brīnišķīgajām terasēm, ko skauj ozoli un akācijas. Tas ir prieks – vērot dzīvības atgriešanos Condrieu! Pirms 1930. gada viņas vectēvs tur iestādīja vienu hektāru, viņas tēvs izdarīja to pašu 1960. gadā, un viņa tagad grib izdarīt to pašu nākamajām paaudzēm
Kristīna pārstāv trešo paaudzi Georges Vernay vīna namā, kā jūs domājat – sekos arī ceturtā un piektā?
Mēs tā ceram. Pagaidām gan mūsu dēls Hugo seko manās pēdās, viņu interesē mūzika un absolūti neinteresē vīna bizness. Mūsu meita Emma savukārt ir ļoti ieinteresēta, taču pagaidām no biznesa puses. Vēl nav pienācis laiks nodot viņai grožus – viņai ir tikai 26 gadi. Mēs gribam, lai tā ir viņas brīva izvēle, jo tas ir smags mantojums, kas prasa patiesu pārliecību un apņēmību.
Cik jums ir darbinieku?
Mēs esam ceļā uz to, lai kļūtu par bioloģisku vīnu audzētavu. Mēs neizmantojam ķimikālijas, šādā veidā neiznīcinām nezāles, lai respektētu laukus, kas nozīmē, ka mums ir vajag daudz darbinieku. Uzskatām, jo vairāk cienīsim augsni, jo vairāk iegūsim kvalitatīvus vīnus ar Vernay rokrakstu.
Šobrīd mēs algojam apmēram 22 pilna laika strādniekus un 22 palīgstrādniekus.
Kas ir grūtākais jūsu darbā?
Tā kā mūsu vīna lauki lielākotiesodas nogāzēs, kas veidotas ar rokām, terašu dēļ mēs nevaram izmantot nekādu tehniku. Tas ir ļoti grūts darbs.
Kurš ir jūsu iecienītākais vīns no pašu saimniecības? Un kurš no citiem ražotājiem?
No baltajiem tas noteikti ir Coteau de Vernon. Kā jūs noteikti zināt, tas ir apelācijas flagmanis. No sarkanajiem tas noteikti ir Maison Rouge, kurš nāk no mūsu vecākajiem vīna dārziem.
Mēs esam arī Burgundijas mīļotāji. Jo īpaši Cotes de Nuits.
Kāda ir jūsu vienīgā, taču vissvarīgākā prasība pret vīnu, kuru jūs dzerat, lai baudītu?
Mēs uzskatām, ka vissvarīgākais vīnā ir svaigums. Es nerunāju par to, cik auksts tas pasniegts, bet kā jūsu garšas izjūta mijiedarbosies ar vīnu. Svaigs obligāti nenozīmē vīnu ar zemu alkohola līmeni. Svaigs nozīmē nejust lieko alkoholu un tas arī nozīmē, ka pēc pirmās glāzes jūs ar prieku vēlaties baudīt otru. Tas ir tas, ko Kristīna meklē mūsu vīnos no Côte Rôtie vai Condrieu. Mūsuprāt, vīna vieta uz galda ir līdzās ēdienam, iespējams, tas izskaidro, kāpēc svaigums ir tik svarīgs.
Lasīju, ka jūs esat džeza un klasiskās mūzikas mīļotāji un organizējat mūzikas pasākumus. Kā tas notiek?
Jā, tā ir tiesa. Reizi divos gados jūnijā savā īpašumā Coteau de Vernon pakājē mēs organizējam mūzikas festivālu ar franču labākajiem izpildītājiem, klasisko mūziku un vīna degustācijām. Parasti šo pasākumu apmeklē ap 600 cilvēku! Mums šis pasākums ir ļoti īpašs, jo es un visa mana ģimene – mēs esam mūziķi.
Vai ir kas tāds, ko gribētos pateikt vīnmīļiem Latvijā?
Mēs nekad neesam bijuši jūsu valstī, bet esam dzirdējuši, ka tā ir ļoti skaista. Mēs ļoti vēlētos to kādreiz apmeklēt un ceram, ka latvieši iemīlēs mūsu vīnus.
