Tomēr esat pazīstams arī kā restorānu kritiķis. Kā jūs nonācāt šajā profesijā?

Krievijā par tā saucamo restorānu kritiķi kļūst pēc gaužām vienkāršas shēmas… Un es vēlos uzsvērt tieši vārdus «tā saucamais». Kādā brīdī izdevumam, lai dažādotu savu saturu, rodas vēlme ieviest sleju, kurā tiks vērtēti restorāni. Viņi lūkojas redakcijā, izvēlas cilvēku, kurš vakar rakstīja par politiku, aizvakar – par sportu, bet pagājušajā nedēļā – par kultūru, un nosūta viņu rakstīt par restorāniem. Tas ir – šajā darbā dodas neprofesionāļi. Viņiem pašiem tas, protams, patīk – būt restorānu kritiķim ir patīkami. Tu staigā pa restorāniem, tevi baro, ja kaut ko labu uzrakstīsi, var pat naudiņu iedot, bet kopumā izveidojas situācija, ka vērtē nekompetenti cilvēki.

Lai kļūtu par īstu restorānu kritiķi, manuprāt, ir jābūt daudzu apstākļu sakritībai. Pirmkārt, tā neatkarība no restoratoru ietekmes vai cilvēkiem, kuri viņus balsta. Otrkārt, tā ir apmācību un konsultēšanas pieredze restorānu jomā. Treškārt, kas nav mazsvarīgi, cilvēkam ir jāprot rakstīt, skaidri izsakot savas domas ne tikai vienkārši saprotamā valodā, bet arī interesanti. Bez tam, protams, tam, kurš sevi sauc par kritiķi, ir jāiegūst uzticība. Saprotams, ka katrs jau var kaut ko uzrakstīt par restorāniem, bet bez vajadzīgā «svara» ticības šā rakstītāja vārdiem nebūs.

Jūs pieminējāt lasītāju uzticību kā svarīgu veiksmes nosacījumu. Kā jūs sajutāt, ka varat sniegt vērtējumu restorāniem un ļaudis var jums ticēt?

Es nesen parēķināju – ar restorānu attīstību un konsultēšanu es sāku nodarboties vairāk nekā pirms 20 gadiem, 1996. gadā, un pa šo laiku esmu apmeklējis vairāk nekā 4000 iestādījumu. Pa šiem gadiem nācies daudz ko redzēt, un šobrīd man divām restoronā pavadītām stundām, lai noteiktu tā potenciālu, stiprās un vājās puses un ko ar to visu iesākt. Tā tad arī ir mana vērtība un kritiķa «svars».

Man ir draugi restoratori, un es uzskatu, ka par draugiem ir jāraksta, lai viņiem palīdzētu. Ja tomēr jānonāk līdz recenzijai par drauga restorānu, es, protams, nemelošu un neteikšu, ka ēdiens bija labs, ja tā nav… Es vērsīšu uzmanību uz dizainu, uz simpātisku viesmīli, uz vēl kaut ko – vienmēr atrast kaut ko pozitīvu, ko vērts pieminēt, bet atklāti melot negatavojos.

Nākamais – esmu literāts un, kā man šķiet, rakstu diezgan dzīvi un interesanti, saglabājot normālu humora izjūtu. Ļaudīm ir interesanti lasīt manis uzrakstīto, jo – ja teksts ir emocionāls un pilns detaļām, tādam tic vairāk nekā parastam ēdienu un cenu uzskaitījumam un garlaicīgam interjera aprakstam. Mans mērķis, ja restorāns ir labs, uzrakstīt tādu tekstu, lai tas noderētu arī restoratoram – kā iespēja pievilināt vairāk publikas un patērētāju, lai, atnākot uz restorānu, klients nejustos apmānīts, bet gūtu to, ko ir gaidījis, un vēl drusciņ vairāk, izlasot manu recenziju.

Pieņemsim, ka cilvēks ne reizi nav bijis restorānā, bet nu izlēmis aiziet… Kam vajadzētu pievērst uzmanību? Vai ir iespējas un resursi attālināti izvēlēties restorānu?

Es pats ne pārāk uzticos publikācijām par restorāniem, tāpēc man labākais atlases kritērijs vienmēr būs drauga padoms. Ja es cilvēkam uzticos, tad mierīgi došos uz restorānu, ko viņš ieteiks. Tas pirmkārt. Otrkārt, tās ir atsauksmes, piemēram, Tripadvisor, taču jāsaprot, ka to precizitāte ir aptuveni 60–70 procentu. Jā, ļaudis, atstāj godprātīgas atsauksmes, bet bieži izveidojas situācija, ka vidēji restorāni nonāk augstās pozīcijās tikai daudzo atsauksmju dēļ.

Uz vietas restorānu var novērtēt pēc vīna kartes. Ja es atveru vīna karti un redzu, ka vīns, ko veikalā varu nopirkt par 10 eiro, šeit maksā 100, visdrīzāk, es šo restorānu pametīšu. Pārāk redzamas cenu politikas problēmas! Ja šī vīna cena kartē ir ap 30–40 eiro, tad esmu gatavs to pieņemt kā adekvātu samaksu par servisu un, iespējams, vīnziņa stāstu.

Pilnu rakstu lasiet jaunajā žurnāla Noble Wine numurā par Burgundiju!