Jebkurā laikmetā pasaulē valda zināmi stereotipi, bet, pakļauties tiem vai ne, tā ir katra cilvēka individuāla izvēle. Ja pieņemam, ka cilvēks 25 gados ir beidzis ļoti prestižu universitāti, studējis matemātiku un filozofiju, tad, visticamāk, šis cilvēks ir paraugs topošam intelektuālim ar izcilu karjeru nākotnē. Tieši tāda bija Džensisa Robinsone (pilnā vārdā Jancis Mary Robinson), un laikabiedri viņai paredzēja slavenas rakstnieces vai angļu izlūkdienesta MI-6 darbinieces nākotni. Tā vietā Robinsone visiem par lielu pārsteigumu izvēlējās iet ceļu, kurš nu nekādi nav saistāms ne ar rakstnieces, ne izlūka darbu, lai gan zināmas paralēles varētu saskatīt.
Džensisa Robinsone ir dzimusi 1950. gadā kādā Anglijas ziemeļu ciematiņā. Viņas vecāki nebija saistīti ar vīna kultūru, lai gan nav bijuši atturībnieki, kā tas bijis Roberta Pārkera gadījumā. Iegūstot Oksfordas universitātes diplomu matemātikā un filozofijā, Robinsonei nav bijuši skaidri nākotnes plāni, tādēļ viņa izmēģinājusi dažādus darbus, līdz kādā no šiem neilgajiem darbiem tikusi aizsūtīta komandējumā uz Franciju. Robinsonei neizsakāmi iepatikās franču virtuve, kas galu galā vienmēr neizbēgami noved pie vīna. Pēc atgriešanās Anglijā viņa nu jau mērķtiecīgi sāka meklēt darbu, kas būtu saistīts ar vīnu, un 1975. gadā sāka strādāt žurnālā Wine&Spirit. Tā sākās viņas galvu reibinošā karjera plašajā vīna pasaulē. Pēc kāda vīna kritiķa piezīmes par Robinsoni, ka viņa vīna pasaulē esot kā jauns, nenopietns Božolē vīns, Džensisa nolēma pierādīt pretējo un 1984. gadā kā viena no retajām sievietēm ieguva prestižo MW (Master of Wine) titulu. Tagad viņa pati smej, ka esot kā labs burgundietis – smalks un dziļš. Džensisa Robinsone ir vairāku grāmatu autore: The Wine Book (1979), Which? Wine Guide (1980), The Great Wine Book (1982), Masterclass (1983), Vines, Grapes&Wines (1986), Jancis Robinson*s Wine Course (1985), Confessions of a Wine Lover (1997), kopā ar Hjū Džonsonu izveidotais World Atlas of Wine (2001), How to Taste Wine (2008), Wine Grapes (2012), American Wines (2013) un visbeidzot viens no pilnīgākajiem apmācību materiāliem vīna pasaulē The Oxford Companion to Wine, kas regulāri tiek papildināts un izdots. Paralēli grāmatu rakstīšanai viņa raksta savu blogu Purple Pages, regulāri publicējas The Financial Times un ir izmēģinājusi savus spēkus, arī veidojot raidījumu par vīnu BBC televīzijā. Džensisa Robinsone ir komitejas sastāvā, kas izvēlas vīnu Elizabetei II, viņai ir neskaitāmi tituli, ieskaitot Decanter Women of the Year 1999.
Līdz 2001. gadam Robinsone aprakstīja, kritizēja, slavēja, bet nesniedza pietiekami saprotamus vērtējuma kritērijus vienkāršam vīna lietotājam. Tobrīd jau slavenā Pārkera 100 punktu skala un sabiedrības spiediens tomēr lika viņai izveidot vīna vērtēšanas skalu, kas bija balstīta uz visiem saprotamiem skaitļiem. Viņas izveidotā vērtēšanas skala ir pat saprotamāka par Pārkera izveidoto, jo ir balstīta uz 20 baļļu sistēmu. Ja vīns viņas skatījumā iegūst 12 un mazāk baļļu, to labāk nemaz nemēģināt. Te vietā piebilst, ka pašai Robinsonei īsti nepatīk vērtēt vīnu ar skaitļiem, jo viņa, kā arī vairākums citu vīna kritiķu uzskata, ka nav vienas, objektīvas patiesības, kad runa ir par vīnu. Pat profesionāļiem gadās “neveiksmīgās dienas” – slikts garastāvoklis, dažādas garšas stipruma izjūtas dažādās dienās un citi faktori, kas var ietekmēt vērtējumu. No otras puses, vīna apraksts bez skaitļu izmantošanas vērtējumā ne visiem būs saprotams. Kur slēpjas atšķirība starp izcilu un neparastu vīnu? Starp pikantu, pilnīgu vai dzirkstoši atsvaidzinošu? Tādēļ Robinsones uzskats ir vienkāršs un patiess – vīna vērtēšana ir absolūti subjektīvs process.
Viedokļu dažādību un subjektivitāti vīna vērtēšanā arī pierādīja kāds spilgts gadījums. Roberts Pārkers kādā no saviem aprakstiem vīnam Chateau Pavie no Bordo bija iedevis 96 punktus, kas ir ļoti augsts vērtējums, izsakoties, ka tas ir viens no labākajiem attiecīgā gada Bordo vīniem un ka to gatavojis izcils vīndaris un perfekcionists. Džensisa Robinsone šo pašu vīnu novērtēja ar 12 punktiem, kas nozīmēja, ka tas ir pilnīgi nedzerams, veltot tam kritikas vilni un aprakstot to kā “pilnīgi nebaudāmu, ar pārgatavojušos aromātu un saldu kā portvīns”. Viņu viedokļu duelis par šo vīnu ilga trīs gadus, līdz, kā vēsta oficiālā versija, abi izcilie vīna kritiķi ir nejauši satikušies kādas viesnīcas brokastīs Bordo un salīguši mieru.
