Ilinoisas universitātē (ASV) ieguvis biznesa vadības maģistra grādu, bet Wine and Spirit Education Trust (Londona, Lielbritānija) – augstāko diplomu vīnzinībās, Aigars Nords ir viens no pieredzējušākajiem komunikācijas speciālistiem Latvijā. Taču paralēli darbam sabiedrisko attiecību sektorā viņš ir kaislīgs maratonists un vīna baudītājs, kurš radījis un attīstījis Lattelecom Rīgas maratonu un festivālu Riga Wine & Champagne. Raksta par vīnu žurnālam Klubs un ik nedēļu cenšas tikties ar draugiem klubā BurgerClub, lai, kā pats saka, “ar ļoti lielu skrupulozitāti preparētu vīnus, neaizmirstot, ka vīns ir bauda”. Ar Aigaru tiekos dažas dienas pirms konkursa Latvijas Gada vīns 2015 sākšanās, lai uzzinātu, ko viņš domā par vīnu un paša rīkotajiem pasākumiem.
Lielākā daļa tevi pazīst kā Lattelecom maratona tēvu, tai pašā laikā tev ir sava PR aģentūra, tu organizē Riga Wine & Champagne pasākumus, esi aizņemts cilvēks…
Jā, ir PR aģentūra, un tai ir meitas uzņēmums, kas rīko pasākumus. Maratons ir lielākais projekts, bet nu jau ir virkne klientu, kam mēs organizējam dažādus pasākumus. Paralēli ir projekti, ko mēs attīstām paši, piemēram, maratons un Riga Wine & Champagne. Tie ir projekti, kas man pašam ir interesanti. Vienlaikus tie kaut kādā ziņā plašāk iekustina kultūru.
Par vīniem runājot – kāpēc tieši vīns? Citās intervijās tu saki, ka agrāk vispār biji tāds ļoti pareizs, kārtīgs – alkoholam nē. Kura bija pirmā vīna pudele? Vai – kas varēja tā aizraut?
Šobrīd grūti pateikt, kas tieši bija lūzuma punkts. Gadījies lasīt memuārus par vīna cilvēkiem vai vīnziņiem – izdzēra kādu vīnu, debesis atvērās, viss kļuva skaidrs, un kopš tā brīža viņi visi samīlējās vīnā… Bet Rietumu pasaules cilvēkiem, kuri pauž šādu domu, ir spēcīgs kultūras pamats. Tu nevari vienā dienā vienkārši izdzert 1947. gada Cheval Blanc un cerēt, ka viss kļūs skaidrs. Tā nenotiek! Pirms tam viņu vecāki ir dzēruši, par to ir runāts, un viņi ir jau uzauguši ar vīnu. Mums tā nav bijis, mums visa šī dzīves sadaļa ir izpalikusi. Ja tu izdzer kādu smalka vīna pudeli, bet tev nav priekšzināšanu, tu vīnu nesaproti. Mans stāsts – pirmais vīns bija briesmīgs, mēs visi tādu dzērām. Praktiski es nedzēru arī studiju laikā, bet pēdējā laivošanas braucienā pēdējā kursā… Šķiet, tā bija Монастырская избa, no litra pudeles, ko tolaik visi dzēra. Es pagaršoju. Kopā ar Holandes sieru.
Teorētiski jebkuram aizrautīgam cilvēkam, kurš ir atvērts, tur acis vaļā un interesējas par vīnu, kaut nedaudz paverot vīna pasaules aizkarus, atklājas nenormāli daudz iedvesmojošu lietu. Jo aiz katra skaista vīna ir kāds valdzinošs skaists stāsts. Tas ievelk.
Vīns ir tavs hobijs, taču esi beidzis Wine and Spirit Education Trust (WSET) programmu. Tu esi pirmais Latvijā, kurš ieguva šīs programmas 4. līmeņa diplomu. Tie nav vienkārši semināri, tas ir nopietns darbs, nopietnas studijas. Papildus vēl iestājies Masters of wine.
Masters of wine es jau esmu pametis. Tas bija tāds pašsaprotams solis. Man gribējās iegūt “plašāku bildi” par to visu, un, šķiet, WSET ļoti palīdzēja. Tas sakārtoja visu pa plauktiem. Vai to vajag? Nezinu. Man, piemēram, ir draugi, kuriem interesē tikai viņu Bordo. Bet man vīns interesē plašākā kontekstā, un tāpēc es sāku mācīties. Tā kā jau biju studējis ārvalstīs, man likās aizraujoši atkal braukāt uz Londonu studēt. Un Londonā, vismaz tajā laikā, kad es studēju, visus šos vīnus varēja arī nobaudīt. Pie mums tas vēl nebija tik ļoti attīstīts – degustēt vecus, nobriedušus vīnus, dažādus vīna tipus, kas šeit nebija pieejami. Tās man bija tādas kā pirmatklājēja izjūtas.
Atgriežoties pie Burbuļparādes, kā par to radās ideja?
Pat nezinu. Burbuļparādei pasaulē nav prototipa. Pīters Liems (Peter Liem) festivālu La Fête du Champagne izveidoja tikai pēc gada, jo Pīters bija pat uz mūsu Burbuļparādes atklāšanu. Bet festivāli pasaulē notiek, un bija doma kaut ko tādu sarīkot. Kāpēc lai tas nebūtu kaut kas tik specifisks kā šampanietis. Šampanietis man pašam ļoti patīk. Pēc tam es sapratu, ka ir svarīgi festivālā fokusēties uz vienu konkrētu lietu, jo citādi, ja sāc attīstīt visu kopā, tad piepeši noslīksti daudzajos vīnos. Tagad cilvēki uztver normāli, ka var mierīgi nākt pulksten 10 uz rīta sesiju un baudīt šampanieti.
Šampanietis ir tavs mīļākais vīns?
Kuru tajā brīdī dzer, tas arī ir mīļākais. Bet šampanietis noteikti ir tāds, ar ko esmu aizrāvies.
Loģisks arī jautājums par filmas Gads Šampaņā pirmizrādi Latvijā – Riga Wine & Champagne pasākuma ietvaros. Kā tev tas vispār izdevās?Tās demonstrēšana Latvijā bija filmas pirmizrāde arī pasaules mērogā. Mēs bijām pirmie, kas šo filmu redzēja.
Tā ir, jā. Filmas oficiālā pirmizrāde notika pēc tam. Nu, tā vienkārši notika – mums viss ideāli sakrita ar festivālu. Pirms tam es jau zināju, ka būs šī filma. Skatos, ka tā notiek tajos pašos datumos. Tad es vienkārši uzrakstīju producentiem, un viņi teica – jā – kāpēc gan ne? Skaidrs, ka finansiāli mēs to paši nevarējām realizēt un toreiz palīgā nāca Noble Wine. Paldies!
Internetā ir pieejams video no kāda semināra, kurā tu atklāj, ka tev mājās ir divi skapji. Viens skapis ir pilnajām vīna pudelēm, savukārt otrs – tukšajām. Vai tu kaut ko kolekcionē?
Dažas īpašas vecās pudeles es noteikti neizmetu. Tās glabāju – līdzīgi kā vecas fotogrāfijas, ko šad tad pāršķirstu. Jo katra šāda pudele nozīmē kādu notikumu, kompāniju, ar kuru esi pavadījis kopā kādu dzīves brīdi. Manuprāt, svarīgas ir atmiņas. Šo pudeļu nav ļoti daudz. Dažām pat ir pierakstīts, ar ko tā sevišķa. Un tās ir neticami labs priekšmets, par ko papļāpāt. Kaut kāds šarms tām vecajām pudelēm ir. Bet par vīna kolekcionēšanu – es domāju, ka vīns vairāk ir jādzer, nevis jākolekcionē. Bet šo to es krāju, kaut ko īpašu, kas ir ļoti rets vai uz ko es labprāt paskatītos, kā šāds vīns noveco. To tad es nolieku pagrabā.
Īpašākā vīna pudele tavā vīna pagrabā? Varbūt vecākā? Vai ar īpašu stāstu?
Izcelt vienu ir ļoti grūti. Es drīzāk pagrabu uztveru kā paša gaumes attīstības jautājumu, jo daži vīni, ko esmu pirms gadiem nopircis un kas man tur glabājas, kādreiz šķituši neticami labi! Šovasar tieši bija gadījums, kad es vienu tādu atvēru – La Spinetta. Ir tāds Barbera d’Asti – skaists vīns, viss kārtībā. Toreiz man tas likās elegances kalngals, un vīns kādus piecus gadus nostāvēja pagrabā. Kad es atvēru pudeli, vīns šķita ļoti vulgārs, ar augstu alkohola līmeni, un es domāju: “Kā man toreiz kaut kas tāds varēja tik ļoti patikt.” Tiešām, nepārproti – ļoti labs ražotājs un ļoti labs vīns, bet tu saproti, kā pats attīsties, kā tu skaties uz vīnu, kā tu to uztver un kā piecu gadu laikā mainās tava garšas palete. Bet tā pagrabā ir visādas lietas, kas atvestas no ceļojumiem, ir pudeles ar vīndaru parakstiem, savākušās kā suvenīri no braucieniem. Vai īpašu gadu vīns, vai vecas lietas… Bet tur ir daudz Šampaņas, Burgundijas un Bordo. Tātad Francija un kaut kas no Jaunās Pasaules, kas man vienmēr ir patikusi – Austrālija un Dienvidāfrika.
Vai, braukājot un tiekoties ar vīndariem, ir piedzīvots kaut kas interesants vai amizants? Varbūt kāds kuriozs, kas palicis atmiņā?
Ir gadījies. Es atceros, kā Dienvidāfrikā bija pārplūdusi upe, un mēs braucām ciemos pie Fryer’s Cove – ir tāds ražotājs pašos Dienvidāfrikas ziemeļos. Mēs pie viņa netiekam, jo upe izgājusi no krastiem, bet vīndaris no savas mājas bija mums atbraucis pakaļ ar laivu, pēc tam vēl atdeva savas mājas atslēgas, lai mēs tur varētu palikt. Ir bijuši gadījumi, kad vīndari ārkārtīgi uzticas. Austrālija bija piedzīvojumiem bagāta. Liels piedzīvojums bija ražas vākšana Margo (Margaux). Tur es biju 2010. gadā – žēl, ka tas bija tik izcils gads, jo tas nozīmē, ka vairs nevaru atļauties nopirkt šo vīnu.
Vēl viens jautājums – BurgerClub. Tu esi viens no šā kluba locekļiem, un sociālajos tīklos jūs diezgan aktīvi dalāties ar vīnu fotogrāfijām, ko degustējat savās, kā jūs tās saucat, kluba sēdēs. Un šie vīni vienmēr ir, maigi teikt, izcili! Kas īsti ir BurgerClub?
Tā ir domubiedru grupa, kas savācas un tad preparē vīnus ar ļoti lielu skrupulozitāti, bet vairāk jau tas ir stāsts par baudīšanu. Skaidrs, ka ir tēmas un vīni, ko baudām, un oficiālas sarunas, kas veltītas kādam vīna reģionam, bet kluba galvenais mērķis ir ķert kaifu ar vīnu. Tāpēc arī tas ir Burgerklubs, jo, esot klubā, mēs cenšamies atbrīvoties no vīnam bieži vien piedēvētā nūģisma, no visas tās ņemšanās par gadiem, hektāriem… OK, tā ir daļa no vīna, kas ir jāzina, bet bieži vien (kas man nepatīk) tas kļūst par galveno sarunas objektu – šīs tehniskās detaļas. Bet vīns nav par to.
