Kur gan vēl, ja ne Itālijā, atradīsiet tik lielu autohtono* vīnogu šķirņu dažādību un no tām gatavoto vīnu stilistisko daudzveidību?! Un, lai gan teju katra šīs valsts komūna var lepoties ar kādu gadsimtiem lolotu vīna šķirni, tomēr pārliecinoši līderi šajā ziņā ir Dienviditālijas reģioni.

Pēdējā laikā vīna ekspertu un vīnmīļu uzmanību arvien vairāk piesaista nevis visiem zināmās un dažreiz pat apnicīgās starptautiski pazīstamās vīnogu šķirnes, bet gan reti, maztiražēti vīni, kas tapuši no vietējām vīnogām. Negaidīti? Ne gluži. Organoleptiskie** autohtono vitis vinifera*** parametri dažreiz ir tik unikāli, ka citos reģionos tos gluži vienkārši neatradīsiet nekādās variācijās. Tieši šis fakts daudzus vīna entuziastus rosina doties uz Itālijas dienvidiem jaunu iespaidu meklējumos, savukārt Dienviditālijas vīndarus – daudz aktīvāk censties atjaunot vēsturiskās vīna ražošanas zonas.

Tomēr Itālijas dienvidi ir pievilcīgi ne tikai ar savu autohtono bagātību. Šejienes vīndarīšanā joprojām jūtams spēcīgs antīkā, precīzāk – grieķu, mantojuma iespaids, kas ļauj radīt īsteni ekskluzīvus vīnus. Turklāt daudziem vīnmīļiem dienvidu vīni šķiet interesanti arī tāpēc, ka tie veido neaizmirstamu saskaņu ar Vidusjūras ēdieniem un, kas nav mazsvarīgi, respektējamu cenas un pēdējā laikā augušo kvalitātes attiecību. Tas nepārsteidz. Itālijas izcilākie enologi šeit īsteno savas idejas ar entuziasmu, kas nav mazāks kā, piemēram, Toskānā. Bet tas jau ir pietiekams iemesls, lai saulainajos Itālijas dienvidos pakavētos ilgāk.

Kampānija


Šis apgabals, kura galvaspilsēta ir slavenā Neapole, stiepjas gar Tirēnu jūras krastu – no Lacio ziemeļos līdz Bazilikatai dienvidrietumos. Austrumos Kampānija robežojas ar Molizi un Apūliju. No apgabala uz dienvidiem ap esošo Vezuvu izveidojusies vulkāniskā augsne ir ideāli piemērota gan sarkano, gan balto vīnogu šķirņu kultivēšanai. Kvalitatīvu vīnogu audzēšanu veicina arī vēsās brīzes no jūras puses un lēzenās, pret krastu vērstās Apenīnu kalnu nogāzes.

Kampānijā ir tikai četri autohtonu vīnu statusam atbilstoši DOCG, no kuriem divi ir sarkanie (Taurasi un Aglianico del Taburno) un divi – baltie (Fiano di Avellino un Greco di Tufo). Samērā pazīstami ir arī šādi vīna reģioni: Falanghina del Taburno, Coda di Volpe, Falerno del Massico, Lacrima Cristi, Piedirosso, Gragnano un Asprigno d’Aversa. Īpaši jāpiemin Taurasi DOCG, kas ir pati prestižākā vīndarīšanas zona Itālijas dienvidos.

Patiesībā Taurasi ir neliels nomaļš ciematiņš, par kuru neviens neko nezinātu, ja šeit neaudzētu vienu no cēlākajām Dienviditālijas vīnogu šķirnēm – sarkano Aglianico.  To bieži vien salīdzina ar vareno Pjemontas Nebbiolo un nereti dēvē par «dienvidu Barolo». No šīs vīnogu šķirnes darītajiem labākajiem vīniem – piesātinātiem, stingras miesasbūves, taču vienlaikus elegantiem, ar raksturīgo vijolīšu noti aromātā – nepieciešama vismaz desmit, bet nereti pat divdesmit gadu ilga izturēšana.

Kampānijā, kā nevienā citā Itālijas reģionā, vērojama milzīga autohtono šķirņu daudzveidība, kas lēšama simtos. Šā apgabala galvenās tradicionāli audzētās vietējās šķirnes: Aglianico, Fiano, Albano, Aleatico, Bambino, Falanghila, Shashinozo (Sciascinoso), Piedirosso un, protams, Greco di Tufo. Neliela vēsturiska atkāpe: par šo vīnu Plīnijs Vecākais rakstīja, ka vīns no Greco di Tufo bija tik cienījams un prestižs, ka dzīru laikā to lēja tikai vienu vienīgu reizi.

Kalabrija

Kalabrija aizņem Apenīnu pussalas pašu dienviddaļu, turklāt tās krasti savieno divu jūru – Tirēnu un Jonijas – pludmales. Ziemeļos apgabals robežojas ar Bazilikatu.

Kalabrijas vīni nav pārāk pazīstami ārpus reģiona robežām, jo šā apgabala kalnainā ainava nav īpaši piemērota izvērstai vīndarīšanai. Par labākajiem uzskata šādus vietējos vīnus, kas atbilst DOC kategorijai: Bivongi, Donnici, Greco di Bianco, Lamezia, Melissa, Pollino, Savuto, Scavigna, Verbicaro. Taču arī Kalabrijā atrodams savs «dārgakmens» – desertvīns Moscato di Saracena, kam pasaulē nav līdzinieka. Šis dzintarainais vīns ar bagātīgām medus, žāvētu vīģu un eksotisku augļu notīm senatnē tika likts galdā Romas pāvestiem. To gatavo pamatā no Malvasia, Odoacra un Guarnaccia šķirņu vīnogām, izmantojot senas tehnoloģijas.

No vietējām vīnogu šķirnēm intensīvi tiek kultivēta Magliocco Dolce, ko nevajadzētu jaukt ar Magliocco Canino – tā arī nāk no Kalibrijas, taču ir pilnīgi cita šķirne. Magliocco raksturīgs vidējs skābuma līmenis un tanīni, un to bieži izmanto, veidojot sajaukumus. Pats populārākais Kalabrijas vīns ir Ciro no Krotones provinces, kas tiek gatavots pamatā no Gaglioppo šķirnes vīnogām. Līdzīgi kā Magliocco, arī šo šķirni pareizāk būtu dēvēt par tipisku, nevis autohtonu. Nesen veikti DNS pētījumi liecina, ka Gaglioppo visdrīzāk ir viens no daudzajiem Sangiovese kloniem. Pastāv vēl kāds teorētisks apgalvojums, ka šī šķirne veidojusies, krustojoties Sangiovese un kādai nezināmai vīnogu šķirnei no Grieķijas. No Gaglioppo, ko audzē smilšainās un krīta augsnēs, iegūst ļoti izteiksmīgus, stiprus un tanīniem bagātus vīnus ar saldu ogu un sveķainu aromātu.  Starp citu, senatnē tieši šo vīnu kā balvu piešķīra Olimpisko spēļu uzvarētājiem.

 

Bazilikata

 

Šis Itālijas dienvidu apgabals izvietojies pie Jonijas jūras Taranto līča. Zeme te klinšaina un nabadzīga, tāpēc reģionā nav attīstītas vīna industrijas. Pats zināmākais šā apgabala vīns ir Aglianico del Vulture Superiore DOCG (dažādās versijās arī Superiore un Superiore Riserva). Šo reto vulkānisko vīnu dara no Aglianico šķirnes vīnogām, kuras audzē 600 metru augstumā uz nodzisuša vulkāna nogāzes. Apgabalam piešķirta viena DOCG (no 2015. gada), četras DOC un viena IGT kategorija. Labākie Bazilikatas vīni top divās vīndarītavās – Fratelli  d’Angelo un Paternoster.

Apūlija

 

«Slāpju izmocītā zeme, kur vīnu dara saule…» tā par Apūliju savulaik rakstījis Dante Aligjēri. Viens no apgabaliem, kur tiek ražots visvairāk vīna, izvietojies vistālāk Itālijas dienvidaustrumos, ziemeļrietumos robežojoties ar Molizi, bet rietumos – ar Kampāniju un Bazilikatu. Austrumos un ziemeļos Apūliju apskalo Adrijas jūra, bet dienvidos pret to viļņus veļ Jonijas jūra. Vairāk nekā puse teritorijas ir līdzenumi, pārējo klāj pauguri. Šejienes augsnes veido kaļķa nogulas. Klimats – karsts un sauss.

Pēc vīnogulāju stādījumiem, saražotā galda vīnogu un vīna daudzuma Apūlija ieņem pirmo vietu valstī. Tāpēc to pamatoti dēvē par Itālijas «vīna pagrabu». Vēl nesenā pagātnē šis apgabals specializējās lētu vīnu un vīna izejvielu ražošanā, taču pēdējos gados Apūlijas vīndarīšanā ievērojami uzlabojusies kvalitāte, ļaujot reģionam ieņemt stabilu vietu Itālijas vīna tirgū. To veicina pārsteidzošās autohtonās šķirnes, klimatiskie apstākļi, ražošanas paplašināšana, kā arī vietējo teruā neapšaubāmā vērtība. Reģiona slavu kaldina tādas vietējās šķirnes kā Primitivo, Negramaro, Uva di Troia. Apūlijas ziemeļos – La Daunia – no vietējās Bombino Bianco gatavo baltvīnu un retos autohtonos sarkanos Tucanese un Susumaniello (arī Somarello), kas vietējā dialektā nozīmē «apkrauts ēzelis».

Tomēr visvairāk pazīstamā šķirne šajā reģionā ir sarkanā Primitivo. No tās gatavotam  vīnam raksturīga intensīva rubīnsarkana nokrāsa un spilgts individuāls aromāts. Piesātināta, tanīniem bagāta, augļaina, nedaudz saldena sabalansēta garša. Var baudīt gan jaunu, gan izturētu. Par reģiona simboliem uzskata  Brindisi un Taranto provincēs tapušos vīnus Primitivo di Manduria DOC un Primitivo di Manduria Dolce Naturale, kas nesen ieguvuši DOCG statusu.

 

Sicīlija

(Pēc Sicilia en Primeur 2016 materiāliem)

Tieši Sicīlija tiek uzskatīta par vislielāko vīndarīšanas reģionu Itālijā.  Šeit kultivē vairāk nekā simt vīnogu šķirņu, no kurām gatavo ļoti dažādus un nereti arī unikālus vīnus.

Galvenie Sicīlijas vīna dārzi izvietoti rietumos, kur izsenis ražo pašus labākos vīnus. Rietumsicīlija ir balto vīnogu šķirņu zeme. Sarkanās tradicionāli valda Sicīlijas austrumos. Pats pazīstamākais salas rietumdaļas vīns ir saldais stiprinātais Marsala DOC, ko šeit tēlaini dēvē par «Sicīlijas sauli» un gatavo no balto un sarkano vīnogu šķirņu sajaukuma. Šo vīnu atļauts darīt arī Trapāni provincē, izņemot Alkamo austrumu komūnā un salu teritorijās.

Trapāni un Palermo provincē galvenās ir baltās šķirnes Catarratto, Insolia, Grillo. Trapāni, starp citu, ir slavena ar savu vīnu Moscato di Pantelleria – no dzirkstošām līdz stiprinātām šā vīna versijām.

Pateicoties tam, ka vīnogulāji izvietoti kalnu nogāzēs, salas centrālās daļas vīni atšķiras ar patīkamu svaigumu un eleganci, salīdzinot ar krasta zonas vīniem.

Viskarstākā Sicīlijas daļa – dienvidaustrumu zemes Sirakūzu tuvumā. Šeit gatavo saldus baltvīnus un vieglus augļainus sarkanvīnus no vietējās šķirnes Frappato.

Lipāru salās ražo baltvīnus, passito un stiprinātos vīnus. Slavu šīm salām atnesis vīns Malvasia delle Lipari. Pantelērijas salā no šķirnes Zibibbo vīnogām (asimilēta Aleksandrijas muskatvīnoga) top slavenais Passito di Pantelleria – viens no labākajiem muskatvīniem Itālijā.

Pateicoties mineralizētajai augsnei un labvēlīgajam mikroklimatam, tiek iegūta neparasti bagāta garšas palete un aromāti, ar ko izceļas baltvīniem un sarkanvīniem pārpilnā Etnas DOC.

Taču tanīniem piesātinātu vīnu cienītāji, kuriem patīk neiztrūkstošās garšvielu un tabakas notis, visticamāk, novērtēs uzlaboto Etnas šķirņu klonu – Nerello Mascalese. Labākie no šīs šķirnes gatavotie vīni ir brīnišķīgi.

Sicīlijā tiek kultivētas arī tādas retas autohtonas šķirnes kā Damaschino, Grecanico, Minnella, Nerello Cappuccio, Nocera un Perricone. Nobaudīt no tām gatavotu vīnu vienmēr ir intriģējoši. Iespējams, tāpēc, ka dažas no tām var nogaršot tikai reizi mūžā.

Un tomēr par vispopulārākajām šķirnēm Sicīlījā tiek uzskatīta baltā Catarratto un sarkanā Nero d’Avola – «iedzimtais sicīlietis». No tās tiek gatavoti gan ikdienai piemēroti, gan sarežģīti vīni ar lielu glabāšanas potenciālu. Par Nero d’Avola vēsturisko dzimteni uzskata Sicīlijas dienvidaustrumu daļu, ieskaitot zemi ap Sirakūzām un Ragūzu.

Reģionālo apelāciju DOC Sicilia  sala ieguva pavisam nesen – 2011. gadā; līdz tam Sicīlija atbilda IGT kategorijai. Vienīgais Sicīlijas vīns ar DOCG statusu – Cerasuolo  di Vittoria, kas veidots, sabalansējot Nero d’Avola spēcīgo raksturu ar maigo Frappato. Šī vīndarīšanas zona atrodas salas dienvidaustrumos – Ragūzas, Kaltanisettas un Katānijas provincē.

 

Sardīnija

Otrā lielākā sala Vidusjūrā pēc Sicīlijas. Vasarā te raksturīgs karsts un sauss klimats, ziemā – maigs un vējains. Vērojama augšņu daudzveidība, tāpēc kopš neatminamiem laikiem Sardīnijā audzētas vīnogas. Taču tikai pēdējos gados vietējie vīndari piedzīvojuši revolucionāras pārmaiņas, kas turpinās joprojām. Piemēram, 2012. gada dekrētā norādīts, ka viņu saražoto vīnu drīkst pildīt tikai uz salas, kas, protams, ietekmē gan kvalitāti, gan vīna cenu.

Pazīstamākā šīs salas vīnogu šķirne ir sarkanā Cannonau (fr. Grenache) – tiek uzskatīts, ka no tās gatavots vissenākais vīns Vidusjūras reģionā, kā arī baltā šķirne aborigēns Vermentino, no kuras top prestižais statusvīns Vermentino di Gallura DOCG.  Šī šķirne salā nostiprinājās XVIII gadsimtā, veicot savu ceļojumu no Ibērijas pussalas caur Korsiku līdz Santa-Teresa-Gallura gleznainajā Ziemeļsardīnijā.

Vermentino šķirnei raksturīgas lielas, ķekaros cieši cita pie citas piegulošas ogas. Vīnam piemīt piesātināta salmu dzeltena nokrāsa un maiga, taču vienlaikus sarežģīta garša.  Spilgtais aromāts ar nemainīgajām makijas (maquis – mūžzaļš krūms Sardīnijā) niansēm ir visraksturīgākā vīna pazīme. Vēl viena interesanta vietējā baltā šķirne – Nuragus. To Sardīnijā ieveda feniķieši, un kopš tiem laikiem sardīnieši Nuragus uzskata par savējo.

*Autohtonās šķirnes – kopš senatnes noteiktā apgabalā kultivētas vietējās vīnogu šķirnes.

**Organoleptisks – termins, ko izmanto aromāta un garšas īpašību kopuma raksturošanai.

*** Vitis Vinifera – Eiropas  izcelsmes vīnogu suga, kurai piederīgas  vērtīgākās un talantīgākās vīnogu šķirnes, no kurām mūsdienās iegūst labākos vīnus visā pasaulē. Sākotnēji augušas Vidusjūras baseina zemēs kā liānas tipa lienošs un kāpelējošs augs; senie romieši to nosaukuši par Vitis Vinifera, tātad par augu, no kura var gatavot vīnu.