Atgriezies Amerikā, Roberts iestājās Merilendas universitātē, kur mācījās vēsturi un mākslu, bet vēlāk tiesībzinātnes. 1973. gadā viņš uzsāka advokāta karjeru un pakāpās līdz pat bankas galvenā padomnieka palīga postenim. Šāds pavērsiens bija pa prātam Patrīcijas vecākiem, un jaunie mīlnieki varēja precēties ar vecāku svētību.

Taču nevienu brīdi Roberts nebija pārstājis interesēties par vīnu un bija izlasījis arī dažas grāmatas par to. Viņa skatījums uz vīnu atšķīrās no tā laika tradicionālo vīna kritiķu uzskatiem. Viņš nemeklēja vīnā aforismus, cēlus vārdus vai definīcijas. Viņa prātu par katru vīnu nodarbināja tikai viens vienīgs jautājums – vai to ir vērts pirkt. Par savas aizrautības pareizumu Roberts pārliecinājās pēc nākamā Francijas ceļojuma, un jau 1975. gadā viņam radās ideja par sava vīna gida izveidi. Advokāta karjera pamazām aizgāja otrajā plānā, līdz šī nodarbe, par nožēlu viņa draugiem, tika pamesta vispār. 1978. gadā Pārkers izlaida savu pirmo The Wine Advocate numuru un izsūtīja to vīna kompānijām un viņu klientiem. Lasītājiem iepatikās viņa tiešums un vienkāršība, bet visvairāk uzslavu izpelnījās viņa vīnu vērtēšanas skala 100 punktu sistēmā. Tā bija pirmā šāda veida vērtēšana un bija ļoti viegli uztverama parastajam patērētājam. Uz punktu sistēmu pēc šāda parauga pārgāja pat tā laika galvenie vīni kritiķi Anglijā. Zvaigzne bija dzimusi…
Viņa popularitāti nostiprināja 1982. gada raža Bordo provincē. Vīna kritiķi nesaskatīja šajā ražas gadā neko īpašu, un tikai Pārkers pēc kārtējā Francijas brauciena publicēja savas pārdomas par šo ražas gadu, kurā ieteica investēt un investēt pēc iespējas vairāk. Pārkeram izrādījās taisnība, un tie, kuri noticēja, kļuva bagāti.

Roberts Pārkers deguste vīnuPārkera konkurenti ne reizi centās pārmest, ka viņš neievēro tradīcijas un cieņu pret vīnu. Jo kā gan kāds drīkst nievājoši izteikties par izcilo Bordo saimniecību vīniem, kuri, kritiķu vērtējumā, ir izcili pēc savas definīcijas un gluži vienkārši nevar tādi nebūt. Pārkera atbilde vienmēr bija vienkārša un, kā parasti, tieša: “Man simt reižu nospļauties, ka to vai citu vīnu gatavo aristokrāti, kuri savus galma titulus saņēmuši no Ludviķa XIV rokām. Ja jūsu vīns ir slikts – es esmu gatavs to pateikt!” Un tieši to viņš arī darīja – vienu pēc otra “atmaskoja” šādus vīndarus un darīja to zināmu pircējiem. Darīja zināmu to, par ko pirms tam centās nerunāt – ka galvenais nav fakts, ka vīns ir pagatavots izcilā saimniecībā ar dziļām aristokrātiskām saknēm. Galvenais ir kvalitatīvas vīnogas un rūpīgs darbs un tad izcilu vīnu var pagatavot kaut vai… garāžā. Tieši 80. gados kļuva slaveni tā saucamie “garāžisti” – nelielas saimniecības, kuras gatavoja izcilus vīnus.

Nav jau tā, ka Pārkers nekad nav kļūdījies. 1989. gada un 1990. gada ražas Burgundijas vīniem viņš bija ielicis augstas atzīmes, taču atzīmējis, ka tie labi garšo tikai uz vietas Burgundijā, vīndariem liekot noprast, ka degustācijās tie dod vienus vīnus, bet tirdzniecībā nonāk citi. Sekoja skaļš skandāls, kura galarezultātā visi Burgundijas vīndari lika noprast, ka viņu durvis Pārkeram ir slēgtas. Šis skandāls lika Robertam pārskatīt savas piezīmes, un viņš turpmāk vairs tik asi neko nekritizēja un sāka izmantot maigākus apzīmējumus sliktiem vīniem.
Tajā pašā laikā Pārkers palika neuzpērkams. Vienmēr pats apmaksā savus ceļojumus, pērk degustāciju vīnus, nepieņem dāvanas un neliek reklāmu savā The Wine Advocate. Viņš nekad publiski nevērtē Oregonas saimniecības Beaux Freres vīnus, jo piedalās to gatavošanā.

Roberts Pārkers saņema Goda Leģiona ordeni no Francijas PrezidentaDaudzo gadu laikā darba kļuvis tikai vairāk un vairāk. Pārkers pieņēma svarīgu lēmumu veidot degustatoru komandu savam izdevumam un tā strādā joprojām. Pats Pārkers šobrīd degustē tikai Kalifornijas, Bordo un Ronas ielejas vīnus. Pārējo paveic degustatoru komanda. Joprojām dzīvo Merilendā kopā ar savu sievu Patrīciju un meitu Maiju, un pat ne katrs kaimiņš zina, ar ko nodarbojas Roberts. Gadā Pārkers degustē ap 10 tūkstošiem vīnu, kas savā cenu kategorijā nav zemāki par 20 dolāriem pudelē, jo uzskata, ka tieši tādus vīnus var atļauties vidējais amerikānis. Savos vērtējumos viņš nav dāsns. 100 punktus no 100 trīsdesmit gadu laikā ir ieguvuši 76 vīni no apmēram 250 tūkstošiem. Viņa deguns ir apdrošināts par vienu miljonu dolāru. No Francijas prezidenta Žaka Širaka rokām Pārkers ir saņēmis Goda Leģiona ordeni. Un joprojām ir tieši tā, kā savulaik izteicies kāds žurnālists no The New York Times: “Kad viņš iemalko vīnu – vīndari nodreb…”