Gandrīz visas Benanti ģimenes vīna pudeles rotā Etnas vulkāna attēls. Un ne velti – viņu vīnogu lauki atrodas šī vulkāna pakājē un pat uz paša vulkāna. Dienu no dienas ģimene riskē ar visu, lai pasaulei sniegtu tik unikālos, Etnas augsnē augušos vīnus. Ģimene, kas vīnu dara jau četrās paaudzēs, tomēr katra no tām ir kā pirmā, tāpēc viņi nebaidās sevi saukt par pionieriem, jo tieši tādi viņi ir. Uz interviju viesošanās laikā Rīgā aicināju ģimenes ceturtās paaudzes pārstāvi, vienu no Benanti dvīņubrāļiem – Antonio Benanti –, lai pajautātu, kā tas ir – dzīvot vulkāna pakājē un likt visu uz spēles, lai nodarbotos ar kaut ko tik riskantu, tomēr maģisku…

Kādā intervijā jūs minat, ka jūsu vecvectēvs sāka nodarboties ar vīna darīšanu jau 19.  gadsimtā. Kāpēc jūs saucat savu tēvu par Etnas vīndarīšanas pionieri?

Mans tēvs izveidoja vīna darītavu. Ar vīziju par kvalitatīva vīna ražošanu. Ar investīcijām vīna pagrabā, pieaicinot profesionāļus, kuri viņam šajā projektā varētu palīdzēt. Ražot vīnu un ražot augtas kvalitātes vīnu ir liela atšķirība. Mans vecvectēvs, tieši tāpat kā daudzi citi vīndari Sicīlijā un Etnas kalnā, tikai audzēja vīnogas un kultivēja vīnus, ko pēcāk pārdeva izlejamā veidā. Mans vectēvs tik tikko vilka vīna darītavu, jo viņam tuvāks bija farmācijas bizness, kas aizņēma 90% no viņa laika. Mans tēvs bija tas, kurš atjaunoja vīna darīšanu ar pilnīgi citu vīziju. Tas bija 1988. gadā.

Kas lika viņam šo visu pārvērst daudz nopietnākā biznesā, ņemot vērā, ka arī viņš darbojās farmācijas biznesā un pat nebija vīndaris?

Tam bija daži iemesli. Pirmām kārtām jau viņa atmiņas par bērnību, kas pavadīta vīna darītavā un vīna laukos kopā ar viņa vectēvu. Saistībā ar farmācijas biznesu viņš daudz braukāja, tādējādi viņam bija iespēja nodegustēt dažādus vīnus, redzēt dažādas vīna darītavas. Vīns viņu aizrāva, viņš pirka un kolekcionēja dažādus vīnus. Viņam bija azarts, izaicinājums atklāt vietējo vīnogu potenciālu. Mans tēvs ir dzimis un uzaudzis Sicīlijā, Etnā, un ir ļoti saistīts ar šo vietu. Pat 1980. gadu vidū, kad farmācijas bizness ļoti strauji attīstījās, mums bija iespēja pārvākties uz Romu un uzcelt tur fabriku, viņš nolēma palikt Sicīlijā. Ar vīnu ir tāpat – viņš vienmēr gribējis izdarīt kaut ko svarīgu savā dzimtenē. Arī sociālā dzīve, ko piedāvā vīna industrija, interesantie cilvēki, kurus satiec, utt.

Benanti ģimenes vīnogulāji Etnas vulkana nogāzēs. Tagad Benanti vīnu Jūs varat nopirkt arī Noble Wine vīna veikalā Rīgā

Vai taisnība, ka galvenais iemesls, kāpēc jūsu tēvs uzsāka vīna ražošanu daudz nopietnākā līmenī, ir tas, ka, reiz apmeklējot vīna klubu un atverot vīna karti, viņš tajā neatrada nevienu Etnas vīnu.

Jā – tā bija kā dzirkstele. Tas bija Picciolo golfa klubs Rovittello pilsētā. Viņš ieturēja maltīti kopā ar kādu savu draugu. Tas bija ļoti izsmalcināts ēdiens, un viņš jautāja pēc kāda vietējā vīna, taču personāls atbildēja, ka nekas pieklājīgs, kas derētu pie šāda ēdiena, Etnā diemžēl nav atrodams. Tas lika viņam aizdomāties, ka tā varētu būt viņa izdevība. Turpat pie galda viņš izteicās – ja es pazītu kādu labu enologu, es sāktu darīt vīnu. Uz ko viņa galdabiedrs atbildēja, ka vienu tādu pazīst! Šī apstākļu sakritība nospēlēja ļoti lielu lomu! Tas uzreiz ļoti aizrāva manu tēvu visu iepriekš minēto iemeslu dēļ. Viņš vienmēr mīlējis ļoti izaicinošas lietas. Tā nu 1988. gadā 43 gadu vecumā viņš sāka vīna biznesu.

Tātad viņš pieaicināja dažādus ekspertus, lai tie viņam palīdzētu. Vai tie bija eksperti tikai no Itālijas vai visas pasaules?

Lokāli nebija neviena, kas tiešām varētu palīdzēt. Vietējie vīndari īpaši necentās panākt augstu vīna kvalitāti. Pat dižciltīgās Katānijas ģimenes ražoja vīnu bez jebkādām ambīcijām un tālejošiem plāniem un vīzijām. Tā kā mans tēvs gribēja sasniegt vislabākos rezultātus (un viņš, labā nozīmē, vienmēr bijis mazliet traks), viņš pieaicināja divus enoloģijas profesorus, vienu no Langhes (Pjemontā) un otru no Bonas (Burgundijā), konsultējās vēl ar diviem vīndariem no Langhes un jauno enologu no Etnas, kurš tolaik nestrādāja Etnā, bet gan dienvidu un rietumu Sicīlijas vīna darītavās. Tā bija mana tēva komanda. Šodien mēs neesam atkarīgi no “lidojošiem” enologiem. Mēs esam ļoti atvērti jaunām lietām, bet mums ir savs stils, kas īpaši nav mainījies 28 gadu laikā.

Vai tas ir ļoti tipiski Itālijai, ka ģimene vienmēr strādā kopā? Piemēram, farmācijas bizness – jūsu vectēvs strādāja farmācijā, jūsu tēvs un arī jūs aizgājāt farmācijas ceļu. Un tagad, kad jūsu tēvs ir vīna biznesā, arī jūs esat tajā.

Es un mans brālis, mēs daudzus gadus dzīvojām ārzemēs. Vidusskola, augstskola, universitāte, bankas, IBM un tā tālāk… Bet, ja ģimenē ir kāds bizness, ir divas iespējas – vai nu tu uzņemies par to rūpes, vai pārdod. Mēs izlēmām rūpēties par mūsu ģimenes biznesu un padarīt to lielu. Tāpēc mēs atgriezāmies pie tēva farmācijā, no sākuma es, tad mans brālis, ar mērķi – padarīt to rentablu un pārdot. Mēs tikai pagājušogad pārdevām savas daļas investoriem, bet, tā kā mums bija vīna biznesa plāns, mēs farmācijā vairs nebijām visu laiku. Un 2012. gadā, no sākuma es, tad mans brālis, mēs pametām farmāciju, lai 100% pievērstos vīnam. Jā, tas ir diezgan raksturīgi ne tikai Sicīlijai, bet visai Itālijai – ja tev ir ģimenes bizness, kādā brīdī tu tam pievienojies. To mēs izdarījām.

Jūs minējāt, ka daudz laika pavadījāt ārzemēs. Bieži vīndaru ģimenēs, kas tādas ir paaudzēs, vīndari, līdzīgi kā jūsu tēvs, atceras bērnību vīna laukos, vīna pagrabos un tā tālāk. Kāda bija jūsu bērnība?

Manas pirmās atmiņas attiecas uz laiku, kad man bija deviņi gadi. Es atceros mūsu Serra kalnu Serra della Contessa apvidū un mūsu lielo palmento (tā ir liela telpa no lavas akmens un cementa, kur tiek saspiestas vīnogas un fermentēta sula). Tas bija 1983. gads, kad es deviņu gadu vecumā pirmo reizi devos uz ražas novākšanu. Es piedalījos tikai ražas novākšanā. Bet tad 15 gadu vecumā mēs ar brāli devāmies uz Šveici mācīties, pēc tam desmit gadus pavadījām Londonā. Tad es pat devos uz Meksiku. Vienīgā lieta, kas toreiz mūs saistīja ar vīnu, bija Vinitaly izstādes apmeklēšana, un, protams, brīvdienas, kas tika pavadītas Etnā ar vīna degustāciju un piepalīdzēšanu. Tolaik mēs to uztvērām kā kaut ko jautru. Ne kā pienākumu. Par pienākumu tas kļuva pēc 2000.  gada un jau minētajā 2012. gadā, kad mēs sapratām, ka etiķetes rotā mūsu vārds un ka tēvs sāk nedaudz nogurt. Mēs nolēmām, ka vīna biznesam ir jāpieķeras nopietni, pat neskatoties uz to, ka neesam vēl pārdevuši farmācijas biznesu. Kopš šī brīža ir notikušas tik daudzas labas pārmaiņas! Mazām vīna darītavām tas ir ļoti svarīgi, ka tu simtprocentīgi tajā visā esi iekšā. Kaut vai paskatoties uz mūsu 38 izplatītājiem – 30 no tiem ir jauni, ja tā var teikt, tikai kopš 2012. gada. Jo mēs viņus esam izvēlējušies un ar viņiem nopietni strādājam.

Jūs pārstāvat ceturto paaudzi Benanti vīna darīšanas vēsturē. Vai būs arī piektā un sestā paaudze? Vai Benanti būs viena no senas vēstures vīna darītavām?

Cik es zinu, man nav bērnu, neviens man nav zvanījis Tēva dienā, lai gan mans tālrunis vienmēr ir ieslēgts. (Smejas.) Bet manam brālim ir dēls, kuram ir tikai septiņi mēneši. Un ir jau viena pazīme, ka vīna pasaule varētu viņu saistīt – viņš ir dzimis 20. oktobrī, kas parasti ir viena no pēdējām ražas novākšanas dienām. Viņš, visticamāk, asociēs savu dzimšanas dienu ar kaut ko tik jautru, interesantu un sabiedriski aktīvu kā ražas novākšanas svētki. Faktiski kopš brīža, kad mēs uzzinājām, ka brāļa sieva gaida bērniņu, mēs pēkšņi, mani ieskaitot, visu darījām viņa dēļ, jo kādā brīdī viņam būs iespēja to visu pārņemt. Manam tēvam kā pionierim bija ļoti grūti to visu uzsākt, bet viņš bija savā ziņā monopolists. Mums savukārt nav viegli, jo mums apkārt ir apmēram 130 vīna darītavu, bet mēs izdarīsim visu, lai viņam būtu ļoti ērti un viegli pārņemt šo biznesu. Pārņemt arī 30 gadus ilgas, koptas attiecības ar Noble Wine. (Smaida.) Mēs darām visu, lai viņam tas patiktu, bet tas būs viņa lēmums. Ja nebūtu viņa, mūsu motivācija būtu pavisam citādāka, jo šajā biznesā ir ļoti svarīgi zināt, ka tu to dari kāda cita labā, lai to nodotu tālāk.

Franču ozolkoka mucas vīna izturēšanai Benanti vīna pagrabos

Franču ozolkoka mucas vīna izturēšanai Benanti vīna pagrabos

Kā jums šķiet – kāpēc Sicīlijas vīni kļūst arvien populārāki?

Pirms 200 gadiem Sicīlija bija bagātākā Itālijas daļa. Tai vienmēr ir bijis milzīgs ģeogrāfiskais potenciāls. Mums ir tik daudz kā interesanta un unikāla – mūsu daba, zeme, dabasskati, ēdiens, vīns, kultūra, arheoloģija… Itālija ir slavena ar to, ka tai ir milzīgs skaits vietējo vīnogu šķirņu. Sicīlijai ir daudz identitāšu, mēs esam kā mazs kontinents. Es domāju, ka iemesls ir savas identitātes atrašana un vīna kvalitātes celšanās. Sicīliju ir viegli iegaumēt un atcerēties. Tā ir Itālijas trijstūris. Ja palūgsi cilvēkiem uzzīmēt Sicīliju, lielākā daļa uzzīmēs trijstūri… (Smaida.) Šī ir vieta ar ļoti spēcīgu enerģiju. Braucot no dienvidu Kalabrijas uz Sicīliju, burtiski var sajust to milzīgo enerģiju; ja brauc pretējā virzienā, neko tādu nejūti… Nopietni, pamēģini! Tas ir ļoti amizanti. Mums ir aktīvi vulkāni, piemēram, tā pati Etna, mums ir sena vēsture… Tie ir daudzi faktori. Mēs sākam saprast, kas mums vienmēr ir bijis, bet ko mēs nekad neesam tā īpaši ievērojuši.

Jūs minējāt, ka Sicīlijai ir unikālas vīnogu šķirnes. Pastāstiet, lūdzu, kādas vīnogas jūs izmantojat saviem vīniem?

Projekta ideja bija – piedāvāt augstas kvalitātes vietējo vīnu. Mēs esam eksperimentējuši ar daudzām vīnogu šķirnēm, kā aiz robežas, tā Sicīlijas. Bija pat brīdis, kad mums bija 15 vīnu no dažādām vīnogu šķirnēm, bet tad sapratām, ka mūsu vīzija ir pavisam cita. Mēs gribam piedāvāt vietējos vīnus no vietējām vīnogām. Un tā mēs pārdevām vairākus vīna dārzus. Un palikām pie trim vīnogu šķirnēm – Carricante, kas eksistē tikai Etnas kalnā, un tās dzimtene ir Etnas kalns, Nerello Mascalese, kura ir galvenā Etnas vīnoga, un Nerello Cappuccio, kas ir ļoti reta vīnogu šķirne. Tikai 2–3% no Etnas vīnogulājiem ir Nerello Cappuccio. Mums tas ir svarīgi, jo tā dod mums identitāti. Mūsdienās cilvēki ir tendēti uz nacionalitāti – uz vietējo kultūru, vietējiem ēdieniem, vietējiem vīniem. Tāpēc arī mēs gribam uzsvērt vietējos dārgumus. Mēs zinām, ka katra vīnoga vislabāk sevi parāda kādā konkrētā vietā, un ir svarīgi to izmantot un uzsvērt, līdzīgi kā tas ir Langhē un Burgundijā.

Vecie filokseras neskartie vīnogulāji Etnas nogāzēs

Vecie filokseras neskartie vīnogulāji Etnas nogāzēs

Interesanti, bet nereti Etna tiek salīdzināta ar Burgundiju. Jūsuprāt, kāpēc? Vai tā ir augsne? Vīnu potenciāls? Un vai jūs piekrītat šim apgalvojumam?

Kā jau iepriekš teicu, kad mans tēvs sāka nopietnāk pievērsties vīnam, viņš konsultējās ar Burgundijas un Langhes speciālistiem. Tā nebija nejauša izvēle. Viņš jau zināja, ko vēlas noskaidrot un panākt. Bet, manuprāt, lielākā līdzība ar Burgundiju ir tā, ka abas ir teritoriāli nelielas, abās vietās uzsvars tiek likts uz vietējām vīnogām, kā arī ražotāju daudzums. Tāpat arī, piemēram, Etna Rosso vīna krāsa, manuprāt, ir ļoti līdzīga Pinot Noir krāsai. Bet, ja es būtu someljē un man vajadzētu pārdot Etnas vīnu, kurš nav tik zināms kā Pinot Noir vai Nebbiolo, tad, jā, es izmantotu salīdzināšanas metodi, sakot – ja jūs dzerat Nebbiolo un Pinot Noir, jums ir jāpamēģina arī šis, jo lielos vilcienos tie ir ļoti līdzīgi vīni. Es melotu, ja teiktu, ka neizjūtam prieku, dzirdot, ka mūs salīdzina ar Burgundiju, jo, manuprāt, nav labāka etalona par Burgundiju un Langhi. Un arī Carricante bieži vien tiek salīdzināta ar Riesling vai Chardonnay. Tāpēc, jā! Mēs esam priecīgi atbildēt uz šo jautājumu, ja mums pajautā, bet mēs nekad to neuzsvērsim paši.

Jūs Rīgā esat pirmoreiz. Kā jums šeit patīk?

Es šo to biju dzirdējis par Latviju un Rīgu, jo mūs divas trīs reizes gadā mēdz apciemot viesi no Latvijas. Biju dzirdējis, ka Rīga ir ļoti izsmalcināta pilsēta. Tāpēc manas cerības bija ļoti augstas. Un, protams, strādājot ar Noble Wine, man ir iespēja redzēt vislabākās Rīgas vietas un restorānus. Esmu saticis ļoti kompetentus vīnziņus. Jūs neesat vīna lielvalsts, bet spējat ļoti ātri apgūt visu jauno. Dažviet pasaulē cilvēki nemaz nezina, kas ir Etna. Piemēram, Amerikā, Singapūrā, pat dažos Krievijas restorānos. Viņiem nav ne jausmas, kas tas ir – Etnas vīns.

Antonio Benanti Noble Wine veikalā vizītes laikā Rīgā

Antonio Benanti Noble Wine veikalā vizītes laikā Rīgā

Kā tas ir – veidot biznesu aktīva vulkāna pakājē?

Mums tas ir pilnīgi normāli, Etna pat mums ļoti palīdz virzīties uz priekšu, jo zemapziņā mēs vienmēr izjūtam apdraudējumu. Mums viss ir jāpagūst izdarīt maksimāli ātri un maksimāli labi, jo katru dienu var notikt kāds liels izvirdums. Mazāki notiek samērā bieži, un mēs pie tiem esam jau pieraduši. Lielo izvirdumu dēļ Katānija ir tikusi iznīcināta jau septiņas reizes, pēdējoreiz 1693. gadā. Starp citu, Katānijā ir otrs pasaulē lielākais amfiteātris pēc Kolizeja, bet retais par to zina, jo 90% no tā atrodas zem lavas, bet kāda gan jēga visu laiku dzīvot bailēs!?