Barolo DOCG 2018

Vectētiņš Džuzepe (Giuseppe Altare) Lamorrā ieradās 1948. gadā. Altares nāk no Doljāni mazpilsētas; ferma Lamorrā tika iegādāta tikai pagājušajā gadsimtā. Tolaik tai piederēja pieci hektāri vīnadārzu ar Nebbiolo, Barbera un Dolcetto šķirņu vīnogulājiem, kā arī dārzs ar persiku kokiem, lazdām un ābelēm. Tie bija laiki, kad augļudārzi nesa lielāku peļņu nekā vīnadārzi. Tas nebija viegls laiks ‒ pēckara ekonomiskā krīze turpinājās vēl daudzus gadus. Elio Altare ar dažiem draugiem nolēma doties tālāk par Pjemontas robežām, lai uzzinātu par vīndarīšanas mākslu kaut ko vairāk un smeltos no veiksmīgāko vīna reģionu pieredzes. Pirmais ceļojums uz Burgundiju 1976. gada janvārī bija īsta atklāsme, un, atgriezies mājās, Elio skaidri saprata, ka nepieciešamas nopietnas pārmaiņas. No tā viņam nebija bail: Elio ķērās pie motorzāģa kā pie bruņinieka zobena. Vispirms viņš nozāģēja augļu kokus, tad sacirta malkā lielās vīna pagraba koka mucas. Tā viņš atbrīvoja vietu savai pirmajai jaunajai, krietni mazākajai franču stila koka mucai ‒ barrique. Elio tēvs Džovanni viņu nesaprata. Dēla radikālās metodes bija pārāk atšķirīgas no viņa domāšanas veida. Džovanni, kurš nāca no vecākas paaudzes, kas bija pieredzējusi trūcīgākus laikus, nespēja pieņemt šos lēmumus; viņam šķita, ka tas ir noziegums pret veselo saprātu un itāļu vīndarīšanas tradīcijām. Domstarpības bija tik lielas, ka Džovanni un Elio pārstāja sarunāties. Džovanni nomira 1985. gadā, traģiskā kārtā izsvītrojis Elio no sava testamenta. Taču Elio turpināja strādāt un ar laiku varēja atpirkt no brāļiem un māsām ģimenes vīndarītavu un vīnadārzus. Toreiz Elio palika nelokāms, un tāds viņš ir vēl šobaltdien. Viņš spītīgi nolēma mainīt vīndarītavas attīstības virzienu un piešķirt ģimenes vīnam jaunu raksturu, dodot priekšroku elegancei, izsmalcinātībai un līdzsvarotai garšai. To Elio panāca, ievērojot stingru režīmu savos vīnadārzos un ieviešot jaunas vinifikācijas un nogatavināšanas tehnikas vīna pagrabā. Ferma vēl joprojām ir ģimenes īpašumā un pārvaldē. Elio vadībā tiek apstrādāti 10 hektāri vīnadārzu, vidēji gadā saražojot 70 000 pudeļu vīna. Kopš 2003. gada tēvam līdzās strādā Elio vecākā meita Silvija, bet jaunākā, Elena, pārcēlusies uz Vāciju, kur vada vīna importa firmu.

Nebbiolo vīniem tipiski ir bagātīgi, bet eleganti tanīni, augsts skābums un vienreizēja smarža - tos bieži raksturo kā "rozes un darvu". Pāris gadiem pēc ražas gada lielākā daļa Nebbiolo vīnu sāk izbalēt no intensīva rubīna līdz krāšņai ķieģeļu oranžai krāsai un attīstīt sēņu, sūnu, ādas un melno piparu garšu.

Barolo vīni ir labākais, ko piedāvā Nebbiolo vīnoga - tie ir grezni un izsmalcināti. Jaunībā vīni rāda nekontrolējamu dabu ar asiem tanīniem un gandrīz dedzinošu skābumu, lai gan aromātā jau jaušamas brīnišķīgās vijolītes, jāņogas un lakrica. Ar gadiem vīna buķete atgūst to bagātību un pilnību, kas tai bija laupīta jaunībā, garšai kļūstot pilnvērtīgākai un izceļot piparainākus un sarkano ogu toņus, bet aromāta stīgas nomaina tabaka, āda un piķis. Barolo vīnus ir vērts paglabāt īpašiem svētkiem - tie ir ideāli arī pēc 20 gadu noturēšanas.

Tulkojumā no itāļu valodas Piemonte nozīmē “kalna pakāje”, kas ir acīmredzama pēc reģiona atrašanās vietas - tā atrodas Alpu tuvumā, kas aizsargā reģionu no aukstiem vējiem. Nebbiolo šeit ir vīnogu karalis - šī izcilā šķirne ir ideāli piemērota tādu vīnu ražošanai, kuriem ir liels novecošanās potenciāls, piemēram, pasaulslavenajiem augļu un līdzsvarotajiem Barolo un Barbaresco.