Neiedziļinoties detaļās, ierobežot savu komforta zonu un atteikties no ikdienišķām, svarīgām un patīkamām lietām. Kādu gadu vai pat vairāk pilnībā atteicos no aktīvā sporta, ar ko nodarbojos 3–4 reizes nedēļā. Tas bija redzams, jo es zaudēju ļoti daudz svara. Bet es sapratu, ka to laiku, ko pavadu, trīs reizes nedēļā ejot uz sporta zāli, un kas ir apmēram desmit stundu, varu izmantot citādi. Un tā arī ir jārēķina, gatavojoties konkursam. Pats galvenais – jāatrod laiks, kad mācīties. Darblaiks restorānā tam ir diezgan pateicīgs, darbā jābūt pēcpusdienā. Rīta pirmā daļa ir pārsvarā brīva, ir jāpārkāpj sev pāri, jāceļas, pat ja pēc darba restorānā gulētas tikai piecas stundas, un pirms darba tās trīs stundas ir jāpalasa. Savā ziņā es nozagu meitai veltīto laiku. Lai arī viņa bija ar mani kopā, kad es sēdēju pie datora vai pie grāmatām, tas tomēr nav kvalitatīvi pavadīts laiks. Bet… ja otra puse ir saprotoša… Pats galvenais ir laika plānošana un spēja šo mērķu labad no kaut kā atteikties – no lietām, kas aizņem laiku, kas ir ārpus tava darba, kas saistītas ar brīvā laika pavadīšanu, hobijiem, draugiem. Visu nevar.

Aprunājos, piemēram, ar Arvid Rosengren, kurš uzvarēja. Viņam bija sponsori, nauda, lai gatavotos, pat treneris – Sveren Polonius, kurš savulaik Andreas Larson izaudzināja par pasaules čempionu. Viņam pat bija cilvēks, kurš teica: “Pulksten deviņos no rīta lasi tikai par Gevrey Chambertin, trīs stundas tikai par to.” Pēc nedēļas visi iespējamie jautājumi tikai par Gevrey Chambertin. Nosauc visus sešus Grand cru, kādas vīnogas atļautas, cik minimālais alkohols, kad apelācija dibināta utt. Haotiska mācīšanās nenes tik labus rezultātus, tāpēc jābūt plānam. Ir jābūt bāzei, pie kuras atgriezties – lasot vēlams visu uzreiz konspektēt.

Raimonds Tomsons vīnziņu konkursā Rīgā

Mācoties, lasot, degustējot, vai bija kāds vīns, kas tev palika atmiņā kā pārsteidzošs? Nevis – nekad nebiju garšojis, ir wow, bet nav mans, bet gan wow – šo es nolikšu savā vīna pagrabā.

Savā ziņā tie bija sausie Tokaji vīni – furmints. Viens no spilgtākajiem. Tokaji asociējas ar saldajiem desertvīniem. Bet furmints, īpaši padzīvojis, ir pārsteigums.

Mācoties, iedziļinoties arī visos jaunumos vīna pasaulē, vai tas neradīja interesi piedalīties vīna pasaules izpētes procesā un kaut ko jaunu uzrakstīt par kādu valsti, reģionu?

Man izveidojās pastiprināta interese par Āziju. Līdz šim nebiju nopietnāk par to interesējies, taču mācoties ļoti bieži atgriezos pie šīm valstīm – Ķīnas un Japānas. Sakē – arī šajā čempionātā bija jautājums par sakē: 6–8 tipiskākās rīsu šķirnes. Āzija ir ļoti sarežģīta – nosaukumi, reģioni. Ķīna ir piektā lielākā valsts pēc vīnogulāju platības, konkurējot ar Turciju. Honkongā nogaršoju ļoti daudz Ķīnā darītu vīnu. Raugoties nākotnē, tur varētu būt interesanti vīni.

Arī Balkāni. Atklāti no jauna, jo tā skaitās Vecā pasaule. Man ļoti patika lasīt par Rumāniju, Bulgāriju, Horvātiju, Slovēniju. Nosaukumi sarežģīti, taču čempionātā bija diezgan daudz jautājumu par Balkāniem. Vēl man ļoti patika Grieķija. Pirmām kārtām tāpēc, ka tā ļoti sarežģīta – visas salas, centrālā Grieķija, Peloponēze… Tās burvība atklājās, apmeklējot Prowine, kur bija liels Grieķijas stends ar milzīgu karti ar visām apelācijām, kā arī iespēja nobaudīt visus tipiskos grieķu vīnus. Mavrodafna, Assyrtiko, Nemejas sarkanvīni, Retsina, muskati. Tas bija gan interesanti, gan kvalitatīvi, gan baudāmi. Pirmo reizi dzēru fantastisku Retsina – Pine tears. Āzija, Balkāni, Grieķija – bija interesanti. Portugāle gan mani konkursā iegāza… Bija jānosauc Alantežo astoņi subreģioni, ko biju mācījies, bet nepalika atmiņā. Tur 4000 vietējo vīnogu šķirņu, tad jāmeklē līdzības. Portugāles vīnogām var vilkt paralēles ar futbolistu vārdiem. Un Vino Verde deviņi subreģioni, viens no tiem Sausa – jāatceras tikai šampanietis De Sausa. Teorijā gatavojos pats, bet praktiski daudz palīdzēja kolēģi. Lai arī kāds nogurums darbā, Kaspars ar trīs glāzēm katru vakaru bija klāt un bija jāraksta. Blind tasting ir jātrenē katru dienu, vienalga, kāds nogurums, vienalga, kādi plāni, struktūrai ir jābūt galvā, lai tad, kad konkursā tiek iedots vīns, var domāt tikai par vīnu, nevis par to, vai tagad ir jādomā par vīna struktūru vai intensitāti. Un pats galvenais, ir vajadzīga apņemšanās.

Raimonds Tomsons Baltijas vīnziņu konkursā

Ideāli ir tad, kad tu redzi, ka cilvēks atnāk, viņam patīk un interesē, un, komunicējot ar tevi, viņš izrāda neviltotu baudu un prieku.

Kas vīnziņa darbā patīk visvairāk?

Ideāli ir tad, kad tu redzi, ka cilvēks atnāk, viņam patīk un interesē, un, komunicējot ar tevi, viņš izrāda neviltotu baudu un prieku. Gandarījums, vienalga, vai tu esi pavārs vai viesmīlis, vai bārmenis labā bārā, vai vīnzinis, gandarījumu dod darba kvalitāte un labās atsauksmes.Protams, ir jābūt gatavam kritikai. Arī pusfinālā bija līdzīgs izaicinājums kā reālajā dzīvē – bija jāizvēlas viens vīns saderībai ar ēdienu, un žūrija pateica, ka viņi izvēlētos otru.

Vai ir bijis tā, ka, nogaršojot kādu vīnu, tev iztēlē rodas recepte, par ko obligāti jāpastāsta Mārtiņam?

Viņš bieži vien pasauc, iedod nogaršot un jautā, ko es par to domāju. Un Mārtiņam ir aktualizējusies interese par vīnu, beidzot ir pat savs vīna skapis, kur viņš man palūdz, lai ielieku kādus labus vīnus. Tagad viņš vīnu ļoti respektē. Mēs jebkuru ēdienu varam nodegustēt ar vīniem, mums ir pilnīgi brīvas rokas. Tā arī būtu jābūt fine dining restorānā –  katra jauna ēdiena recepte jāpārbauda, ēdienu izgaršojot kopā ar vīnu. Tādā ziņā visu cieņu Mārtiņam. Es nezinu, kā ir citos Rīgas restorānos, bet es vienmēr, protams, kad nav steigas, varu ieiet virtuvē, paņemt jebkuru ēdienu, un visi zina, ka tas ir saistībā ar darbu. Piemēram, neviens īpaši neizmanto aronijas. Nomā (Kopenhāgenā, Dānijā) garšojām maigu aroniju krēmu ar kazas sieru. Tāds deserts, it kā salds, bet vienlaikus ne salds. Un mēs no aronijām uztaisījām desertu ar labu bracchetto. Klāt rozā dzirkstošie un spatlese, auslese riesling.

Kopā ar Vincents restorāna šef-pavaru Mārtiņu Ritiņu degustācijā Noble Wine pagrabā

Kopā ar Vincents restorāna šefpavāru Mārtiņu Ritiņu degustācijā Noble Wine pagrabā

Vincentā ir ļoti cieša sadarbība ar virtuvi.  Gadījies, ka  esmu pielicis roku mērču gatavošanā. Lai izveidotu labāku saskaņu ar vīnu, palūdzu, lai velutē gatavo mazliet saldāku. Un ir tiešām aktīva sinerģija starp virtuvi un vīnu. Gatavojoties Dom Perignon vakariņām, atvērām šampanieti, ēdieni galdā un degustējām. Protams, ir daudz klasisku ēdienu, kur nav tik ļoti jāiedziļinās. Man ļoti patīk šis radošais process, un es pēc tā vados. Tā arī Andreas Larsons teica, sēžot Vincentā: “Šķiet, ka cilvēki citreiz pārāk daudz iespringst uz vīna un ēdiena saderību un it sevišķi vīnziņi…” Ja ir labs gaļas gabals un labs sarkanvīns, neko daudz nevar sabojāt. Pie steika ar bordolaise mērci var dzert Chianti Riserva, Brunello, Bordeaux, Malbec un Ribers del Duero. Atnākot uz restorānu, ikviens grib labi pavadīt laiku, protams, ar labu ēdienu un vīnu, un apgrūtināt viņu ar pārāk daudz snobisku vīnziņa monologu nekad nebūs mana pieeja – pārāk tehniski. Labāk padalos ar kādu interesantu faktu no vēstures, lai veidojas privāta saikne ar vīnu – emocijas.

Vīns, kuru tu izvēlies…

… svinot uzvaru, ir šampanietis

… skatoties hokeja spēli, ir alus, rose no Provansas

… romantiskam randiņam, ir šampanietis

… lasot grāmatu, ir  sarkanvīns no Bordo

… Līgo naktij, ir Vācijas Riesling

… 1. janvāra rītam, ir šampanietis

… dzimšanas dienas svinēšanai ar kolēģiem, ir Sauvignon Blanc

… garastāvokļa uzlabošanai, ir Burgundijas Chardonnay

… drūmam rudens vakaram, ir Chateauneuf-du-Pape

… esot Francijā, Parīzē, ir Sancerre

… esot Itālijā, Romā, ir Orvieto

… esot Spānijā, Barselonā, ir Cava